Zila saule, sarkani zirgi

— Labdien, zaķi! Vai tu zini, kas nāk?— Nē, nezinu. Vai vilks?— Ne, vilks ne. Svētki nāk, Ziemassvētki.— Lai nāk, es no tiem nebaidos. Vai svētki man kaut ko atnesīs — burkānus, kāpostus, rāceņus?— Tev droši vien ne. Tie ir ļaužu svētki. — Muļķīgi divkājaino svētki.— Nav vis muļķīgi, ļoti skaisti svētki. Cilvēki cep piparkūkas, nes mājās eglītes, izrotā, iededz svecītes zaros, rūķi stiepj bērniem dāvanas...— Man negaršo piparkūkas. Nestāsti tālāk.Ierunājās eglīte, pavisam sadrūmusi:— Vai divkājainie neprot labāk svinēt svētkus, kā vien iznīcinot citas dzīvas būtnes?— Daži prot, visi neprot.Nāves ēna nolaidās pār mežu. Mani ciltsbrāļi siroja netālu ar cirīšiem, fuksīšiem, dūcīšiem.Jēzus sacīja: «Es esmu gaisma, kas ir pār visiem. Es esmu Viss. No manis Viss ir radies, un Viss pie manis nonāk. Pārcērtiet koku — es tur esmu. Paceliet akmeni, un jūs mani tur atradīsiet.»77. logions