Pasaule ir apjukusi

LAIKS IR JĀVELTA pārdomām, sarunām ar saviem mīļajiem, bērniem. Ar bērniem ir ļoti jārunā, lai viņi neaug virtuālā pasaulē. Ir jāieklausās cilvēkos un jāmācās, — sacīja Ilga Mežale un no baltā virsvalka kabatas izņēma lapiņu: «Mātes Terēzes lūgšana. Dari tik un tā!» Stiprinājums cilvēcei, jo par spīti visam ir jādara labais. Jādara Dieva priekam. Anta Lūsas foto

«Liesmas» šī gada pēdējā numurā saruna ar Vidzemes slimnīcas ārsti ILGU MEŽALI. Janvāra vidū paies 50 gadi, kopš daktere strādā mūsu slimnīcā.— Tas ir vairāk nekā ārprāts, un to tikai anesteziologi un atdzīvinātāji dabū gatavu, — smējās pieredzes bagātā ārste, kura ilgus gadus slimnīcā vadījusi Reanimācijas un anestezioloģijas nodaļu, par nopelniem Latvijas valsts labā saņēmusi vienu no augstākajiem apbalvojumiem — Atzinības krustu, ir Latvijas anesteziologu un reanimatologu asociācijas Goda biedre. Veselības ministrija novembra beigās, kad Vidzemes slimnīca atzīmēja savu 40. jubileju, dakteri atkal apbalvojusi ar Goda rakstu. Bet Mežalīte, kā viņu sauc ilggadējie kolēģi, lielajā ballē nav bijusi klāt, viņa izvēlējusies aizceļot. Šoreiz uz Šrilanku.Piepildīt mirkļus, nevis saplānot gadus — to jūs labi protat?Dežūra, pieņemšana beidzas — aizveru durvis un aizveru smadzeņu podu. To iemācījos jau pirmajos desmit gados. Neko nedrīkst no šejienes paņemt līdzi: te mēs bijām, strādājām, pabeidzām, viss! Ārpusē man ir cita dzīve. Tad man jādomā, vai uz teātri ir biļetes, vai uz koncertu jāiet, vai grāmatnīcā kādu grāmatu jāaizskrien nopirkt. Es momentā atslēdzos, un, tā kā mājās ar vīru esam dažādu profesiju cilvēki, šo jautājumu vispār necilājam. Dzīvība un nāve. Vai tā robeža ir ļoti trausla?Redz, reanimatologs ir tas, kurš cīnās par cilvēka dzīvību uz nāves un dzīvības robežas. Ir klīniskā un bioloģiskā nāve. Klīniskās nāves ilgums ir piecas minūtes, pat līdz septiņām; ja neko nedarām, nepievadām skābekli, neatjaunojam asins cirkulāciju, tad pēc septiņām minūtēm smadzenes nomirst. Ja plīst aorta, tad cilvēks divās minūtēs noasiņo un nav iespējams neko izdarīt, bet, ja iekodusi lapsene, viņš sāk smakt, un es zinu, kas ir jādara, tad varu izglābt. Te ir tās robežas — garāka un īsāka. Bet robeža starp to, ka šodien es esmu liels un varens, bet rīt manis vairs nav, ir ļoti īsa. Mēs to nekad nevaram pateikt, kas un kā mūs var ķert. Un te es nemaz nerunāju par to dramatisko traumatismu, kas notiek uz ceļiem, un nepieminu to, kas notiek ar bērniem.Par to runā jūsu kolēģis  Pēteris Kļava, kurš katru dienu ar bērnu un ģimeņu nelaimēm satiekas Bērnu slimnīcā...Saprotams, ka viņš nevar klusēt. Ja var mātes mīļākais izvarot desmit mēnešus vecu bērnu. Ja ir gadījums, kad brūtgāns bērnam sasit mīkstu galvu kā ķirbīti. Vecis ir bijis piedzēries, gribējis gulēt, bet bērns ir raudājis... Pasaule ir apjukusi, pilnīgi apjukusi. Cilvēcība arī zudusi, mēs nesaprotam, ko darām. Es nezinu, esam pārdzērušies vai narkotikas pārēdušies. Apjukuma pamats ir kur?Man liekas, ka par maz mācāmies. Mācīties tikai no datora nevar, cilvēkam ir dzīvē jāizlasa arī kāda grāmata. Vecāki dzer, plosto, aizbraukuši kur tur ellē pelnīt naudu, bērni dara, ko grib. Kādreiz mums bija tā, ka bērni — tā ir svēta lieta. Ir mums viens kukulītis maizes, tad to sadalām, paēdam, bet tagad: man nav mašīnas, datora, vēl kaut kā, es braukšu uz ārzemēm!  Bet tā nav demokrātija, tā ir visatļautība. Demokrātija, kas nāk no rietumiem, ir kaitīga. Ne velti tagad gudrie saka, ka Eiropa mūs ved ellē, un Kamerons (Lielbritānijas premjerministrs — I.K.) saka, ka jāiet no turienes ārā. Arī mēs Eiropā ielīdām, jo baidījāmies, ka nāks austrumu lielais lācis un būs beigas, bet Eiropa ir sabrukusi, sapuvusi būtībā.