Ticība savai lietai
1967. gada decembrī Jaunatnes teātris sāka rādīt Harija Gulbja lugu «Medību pils». — Vai tāda medību pils dzīvē eksistē?
Harijs Gulbis: «Ir gan. Iecavas mežos. Somu pirtis toreiz vēl nebija saceltas, modernās medību mājas arī ne. Tā medību pils bija īsta, saglabājusies no baronu laikiem. Tad arī radās iecere lugai. Gribējās attēlot cilvēkus šādā romantiskā vidē, gribējās rakstīt par cilvēkiem, kuri dzīvē raugās kā mednieki.»
«Medību pils» nedaudz atgādina A. Čehova «Kaiju» — Ņina Trepļevam saka: «Atcerieties, jūs nošāvāt kaiju. Nejauši atnāca cilvēks un aiz gara laika iznīcināja.» Atbraucis līdzi Arkadinai uz viņas paputējušo muižu, Trigorins iemīlas jaunajā Ņinā, tā viņam ir vajadzīga, taču ne ilgam laikam. Mazliet līdzīga situācija izveidojas «Medību pilī» — nomaļā vietā vēlā vakara stundā iemaldās tūristi Egils un Indulis un sastop Laumu. Un tad viņš ierauga meiteni — jaunu, neparastu, un viņā iegailē mednieka vai gūstītāja instinkts. Pakļaut šo meiteni, iegūt šo meiteni. Var pamosties lielā mīlestība, tas viss var būt, bet bieži vien ir tikai spēle, mednieka instinkta apmierināšana, un par to runā Harijs Gulbis savā lugā. (Viktors Hausmanis, monogrāfija «Dramaturgs Harijs Gulbis», 1980)
A. Eglīša «Bezkaunīgie veči» (2012), P. Hamiltona «Virve» (2013), H. Pintera «Siltumnīca» (2014), Ē. Vilsona «Debesis ir mums» (2015) — ir izrādes, ar kurām Valmieras teātrī sevi pieteicis jaunais režisors Jānis Znotiņš. Kā aktieris viņš piedalās arī I. Rogas iestudētajā M. Bulgakova «Meistars un Margarita», kur Jānim uzticēta sarežģītā Volanda loma, un spēlē Jāni Smiltēnu R. Suhanova izrādē «Balle būs», bet šovakar Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvos latviešu prozaiķa un dramaturga Harija Gulbja luga «Medību pils», un tas būs jau piektais Jāņa Znotiņa režijas darbs Valmieras teātrī. Izrādes radošajā komandā jaunā un daudzsološā scenogrāfe Evija Pintāne un kostīmu māksliniece Baiba Litiņa. Izrāde ir veltīta Harija Gulbja 90. jubilejai.
Uz sarunu tiekamies Apaļajā zālē — vietā, kur top jaunā izrāde, aug viņa ticība savai lietai.
— Tā pieņemas spēkā ar katru iestudēto izrādi, tā ticība to darīt, — saka Jānis.
Pagaidām medību pils ir pilnīgi balta, tiek veikti pēdējie darbi pie scenogrāfijas. Kad pajautāju Jānim, kādas ir viņa attiecības ar balto krāsu, viņš, ar roku norādīdams uz sienu, atsaka, ka būtība nav baltajā krāsā, bet drīzāk ēnās.
— Gaismotājs tās ēnas pamodinās pavisam. Līdzīgi notiks «Medību pilī» ar jauno meiteni Laumu, kuras lomu esmu uzticējis aktrisei Ingai Apinei, kad viņas, mātes Annas (Skaidrīte Putniņa) un Arņa (Ingus Kniploks) harmonisko un vientulīgo trijotni dziļajos laukos, praktiski mežā, nekurienē, paārdīs divi tūristi no Rīgas — Egils (Māris Bezmers) un Indulis (Kārlis Neimanis), viens no viņiem Laumā pamodinās jūtas. Kurš — to gan es neatklāšu. Lugā vispār ar to mīlestību iet krustu šķērsu, — stāsta Jānis.
Ar Harija Gulbja «Medību pili» Jānis turpina iepriekšējā izrādē «Debesis ir mums» iesākto tēmu par divu cilvēku nejaušu satikšanos Latvijas laukos, kuras dēļ cilvēks ir gatavs mainīt savu dzīvi. Otra tēma, kas interesē Jāni, ir par vecāku nespēju palaist savus bērnus pašu dzīvēs, bieži vien viņiem ir jāpiepilda savu vecāku nepiepildītie sapņi.
— Šī luga man palika prātā jau studiju laikos, kad par to savā lekcijā stāstīja Gunārs Bībers. Biju to paturējis prātā, bet tikai tagad pie tās atgriezos, kad iestudēšanai meklēju latviešu dramaturgu darbus. Pats esmu dzimis un audzis mazpilsētā, tāpēc šis darbs mani uzrunāja. Gribēju to iestudēt. Lugu esmu nodēvējis par sarunu drāmu un no lugas materiāla izravējis padomju laiku kontekstu, atstājot tikai tēlu psiholoģisko attiecību līniju. Stāsts ir ļoti cilvēcisks un romantisks, bet man patīk romantiskā drāma, — stāsta Jānis.
JĀŅA ZNOTIŅA iestudētā «Medību pils» ir piektais viņa režijas darbs Valmieras teātrī.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv