Aušanas darbnīca Rūja — videi draudzīga uzņēmējdarbība

- 23.Februāris, 2016
Pilsētās un novados
Laikrakstā

Naukšēnu pagasta «Lejas Dambjos» 8. februārī esot ēsta svētku kūka un pūstas 10 svecītes, jo tieši tik gadu apritējis RASAS OZOLIŅAS Aušanas darbnīcai «Rūja», kas atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā, tādēļ tur senās mājvietas jaunie saimnieki Rasa un Arnis Ozoliņi ievēro zaļo dzīvesveidu un apkārtējai videi draudzīgus uzņēmējdarbības principus.

Dienesta romāns

Kad cauri mežiem vairākus kilometrus aiz Naukšēniem uz igauņu pusi iebraucam «Lejas Dambju» pagalmā, pirmā mūs labsirdīgi sagaida braša jauktu šķirņu suņu dāma Bella, kas, kā izrādās, pati te atnākusi un ar visu savu būtību saimniekiem pateikusi: es jūs turpmāk sargāšu! Tāpat izdarījuši arī daži minkāni. Tiesa — mājas sargu naktsmiers brīžiem esot visai trausls, jo ik pa laikam uz  sakopto pagalmu ciemos atnākot arī zvēri. Mežacūkas zālienu vairākkārt uzrakušas tā, ka saimnieki nolaistām rokām stāvējuši un domājuši, ko ar arumu iesākt. Bet tāda nu reiz ir dzīve Maiļupītes krastā, mežu ielokā. Sarunu, kamīnam sprēgājot, tad arī iesākam ar jautājumu: kāpēc Ozoliņu pāris ir tik tālu — pašā Latvijas pierobežā?

Atbildi iesāk Rasa: «Mana dzimtā puse ir Jēkabpils, esmu pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju kultūras teorijas, vēstures un vadības zinību specialitātē, bet tā diedziņu padarīšana manī ir kopš bērnības, jo arvien ko adīju, tamborēju, šuvu. Ar Arni iepazināmies Jūrmalas kultūras centrā, kur bijām kolēģi. To laiku atceroties, smejam, ka mums tik tiešām bija īsts dienesta romāns ar tā gaišajām un tumšajām pusēm. Pēc Jūrmalas abi kādu laiku dzīvojām Rīgā. Arņa senču dzimtā puse ir Rūjiena. Kādēļ izlēmām jau kā Ozoliņu ģimene atgriezties Rūjienā? Tādēļ, ka Arnis Rīgā vienmēr ar tik skumju skatu pavadīja autobusus Rīga – Rūjiena. Man tāda skata nekad nebija, redzot autobusu Rīga – Jēkabpils. Joks! Nopietni — Naukšēni meklēja kultūras nama vadītāju, tādēļ pieteicos. Ozoliņi pieņēma izaicinājumu doties uz laukiem! Bija dzīvoklis Naukšēnu centrā, taču, atstājot Rīgu, zinājām: ja reiz lauki, tad īsti lauki, tādēļ arī tūdaļ meklējām kādu klusāku un savrupāku dzīves vietu. Šogad septembrī mums Naukšēnos apritēs piecpadsmit!»

RASA OZOLIŅA: «Izmantojot senās tehnoloģijas un vienlaikus radošu pieeju, radām mūsdienu prasībām atbilstošas, īpaši kvalitatīvas etnogrāfiskās tekstilijas.» Ārijas Romanovskas


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru