Musturdeķu uznāciens
Diemžēl neviens apraksts laikrakstā nesniegs emocijas, kādas rodas klātienē, nodomāju, skatot valmierietes IVETAS KRŪMIŅAS pašlaik vienīgo mājās esošo bezgala interesanto musturdeķi. Par to, kāpēc tas mājās tikai viens, lasītājs varēs uzzināt, rakstiņu izlasot līdz galam...
Neviens gabaliņš neatkārtojas
Tādu kā pirmo vilni musturdeķi piedzīvojuši 2006. — 2007. gadā. «Tas vēl nebija mans laiks — nevarēju atļauties sērfot internetā, meklējot rakstus,» stāsta Iveta. Bet jau pēc kādiem pieciem gadiem viņa tomēr atsaucās uz kādas meitenes aicinājumu draugos piedalīties projektā.
«Ideja ir tāda — sievas, kuras gatavas iesaistīties, izvēlas musturdeķa tēmu vai krāsu, ar pārējām dalībniecēm vienojas, cik gabaliņus adīs, kādā izmērā, no kāda materiāla. Tad visas strādā, pēc tam ar šiem gabaliņiem mainās. Izpildījums ir tik dažāds! Tiek darināti arī vienkāršāki gabaliņi. Man patīk, kā teica viena rokdarbu skolotāja no Latgales — nevar būt tikai solo gabaliņi, jābūt arī fonam. Vienmēr esmu jutusies kā atturīga ziemeļniece, tāpēc sākumā bažījos, ka sanāks liels raibums, pie tam deķis nebūs tikai manis darināts, tās nebūs tikai manas sajūtas. Mans pirmais bija Rudens deķis, ko darināju ar domu, lai tas būtu piemērots manai istabai. Sanāca diezgan raibs, bet skaists, silts un mīļš. Tomēr gribējās ko mierīgāku, un dēlam 20. dzimšanas dienā uzdāvināju pelēkos toņos darinātu deķi. Pagājušā gada aprīlī bija paredzēta izstāde Rīgā, Mākslas centrā «Ritums».
IVETA KRŪMIŅA ar saviem musturdeķiem. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv