Bailes no pašas baidīšanas
Naktī uz palodzes bungoja lietutiņš. No rīta palīdzēt ātrāk projām tikt biezākai kupenai bija atnācis slapjš sniegs. Dzimst prieks, ka pavasaris tuvojas neatvairāmi! Taču drīz to slāpē radio ziņa, jo steidz mani nobaidīt, ka marta beigās vēl iespējams liels aukstums.
Pieļauju, ka tā nav pati briesmīgākā baidīšana: tam, kas par sēšanu un stādīšanu domā, droši vien ir jāzina (ja vien paši aukstuma solītāji to tiešām zina), kad pavasara darbus īsti sākt. Tikmēr pie teikšanas ir ticis nākamais baidītājs. Esot jau pamodušās ērces un šogad pēc siltās ziemas to būšot daudz, aktīvas un ļoti inficētas... Drošības pēc lūkojos potēšanas pasē, vai pēdējā pretērču pote man vēl ir darbīga.
Nekādus baiļu drebuļus man neuzdzen arī pēdējā laikā tik bieži pieminētais Zikas vīruss, par kuru Pasaules veselības organizācija esot izsludinājusi pat starptautisku ārkārtas stāvokli. Palasījos dažā grāmatā, ka ods, kurš šo vīrusu cenšas iedurt vai katram simtajam Dienvidamerikā mītošajam, arī brīnumainā kārtā līdz Latvijai atkļuvis, nosaltu jau pirmajā pusminūtē. Pats arī uz Dienvidameriku nepošos, pat uz olimpiskajām spēlēm Brazīlijā ne. Vien prātā iezogas doma, ka šo izsenis tur jau mītošo vīrusu tagad īpaši pamanījuši greizsirdīgie, kuri konkurēja ar Brazīliju par šo spēļu rīkošanu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv