Ej, bāliņi, taisnu ceļu

Skolas gaitas viņš uzsāka Mārkalnes pagastskolā, turpināja Alūksnes draudzes skolā, tad Valmieras skolotāju seminārā, kuru pabeidza 1913. gadā. Skolotāja gaitas viņš uzsāka Valmieras draudzes skolā, tad turpināja Rīgā, bet, sākoties I pasaules karam, sekoja darbs latviešu bēgļu skolā Tartu un Jaroslavļā. 1917. gadā tika iesaukts armijā, 1919. gadā atgriezās Latvijā. Savā autobiogrāfijā Artūrs Salaks raksta: «Pirmos iespaidus mūzikā guvu no mātes, kas agros rītos dziedāja korāļus. No šuvēju meitenēm noklausījos tautas dziesmas un rotaļu melodijas, no puišiem iemācījos koklēt. (...) Doma kļūt par mūziķi man radās, jau mācoties Valmieras skolotāju seminārā. Gribēju kļūt vijolnieks, uzstājos pašdarbnieku koncertos, bet sākās I pasaules karš, septiņi gadi pārtraukums. Un pārliecinājos — virtuozs no manis vairs neiznāks. Bet mūzika mīļa. Un laime — Rīgā atver konservatoriju. Nedrīkst vairs garām iet, jāiet iekšā, jāliek eksāmeni kompozīcijas un teorijas klasē pie prof. Jāzepa Vītola. Izturu un tieku uzņemts.»

Studiju gados topošais komponists iztiku nopelna, strādājot pedagoģisku darbu Rīgas 4. ģimnāzijā (1920. — 1934.) un vēl citās skolās. Iepazinies ar Jurjānu Andreja savāktajiem tautas mūzikas materiāliem, Artūrs Salaks  pievēršas vēl neizpētītai senai latviešu kompozīcijas teorijai. Piecu vasaru ceļojumos pierakstīta 2161 folkloras vienība (1611 melodijas, 529 dziesmu teksti, 21 rotaļa un deja). Daļa (pāri diviem simtiem) vēlāk pavairotas kā tautas dziesmu apdares, kas «sabalsotas ar īpatnējiem latviskas balss vešanas principiem,» kā vēlāk rakstīja A. Salaks. Tās apkopotas un izdotas krājumā Manas dzimtenes dziesmas. Vēl tolaik izdotas un populāras Artūra Salaka sastādītās dziedāšanas grāmatas skolām Vadonis mazajiem dziedātājiem un Dziedāsim pēc notīm. 1927. gadā Artūrs Salaks Rīgā nodibināja un sešus gadus vadīja jaukto kori Fortissimo, kas tajā laikā bija viens no lielākajiem koriem Latvijā. Tas koncertēja ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā, dziedot ne vien tautas dziesmas, bet arī lielo formu skaņdarbus, piemēram, Alfrēda Kalniņa Amerikā sacerētās kantātes Jūra sarežģītās partitūras pirmatskaņojumu Latvijā. Taču īpašu popularitāti trīsdesmito gadu beigās Artūrs Salaks iemanto ar kori Dziesmotā senatne, kuram arī veltīta lielākā daļa komponista tautas dziesmu apdaru, kas sabalsotas, izmantojot īpatni latviskos balsu principus (teicēja, vilcēji, locītāji, sīkaliņas, kori apzīmēdams ar vārdu pulks). Pāri par 50 tika ieskaņotas radio skaņuplatēs. A. Salaks bija viens no pirmajiem latviešu skaņražiem, kas dainu izpildījumā atkal ievedis kokli — šo seno, daiļo instrumentu, kas tik lielu lomu spēlējis latviešu nacionālās kultūras uzplaukumā.

Kora priekšā, pavadot dziedājumu ar savu iecienītāko instrumentu - kokli.