Valmierai pavasaris uzzied Čehijā

Devāmies priecīgi un lepni ar savu tautasdziesmu un pašmāju komponistu nošu mapi padusē un čemodānu pie rokas. Tautas tērps, naktsmice, ekskursiju krosenes, pāris zeķīšu, sviestmaizes... un Melnais balzams ciemakukulim. Kāpēc tas viss ir tik smags?

Izbraukšana 3 no rīta. Pa ceļam nakšņojam Polijā un pie viena pabaudām Krakovas burvību. Te bija īsts pavasaris ar ziedošām smaržīgām magnolijām, narcisēm un kļavām. Ekskursija pa Krakovas pils pagalmiem, parku gides pavadībā.  Baznīca, tirgus laukums, taurētājs tornī un mūsu jubilāres Laura un Gita — padziedam arī viņām un Krakovai par prieku! Mundrā gide trīs stundas piesildīja mūs ar mīlestību un pilnīgu paļāvību — pavasaris ir sācies... (mēs vēl nenojautām, ka, iekāpjot autobusā, tas arī beigsies). Braucam tālāk. Aiz loga līst, bet mums ir labi. Jautrie, precīzie šoferīši lieliski iederas mūsu raibajā kompānijā. Paldies Armandam un Gatim par mūsu čemodānu un tērpu pienesumiem, par smieklīgajām anekdotēm un pacietību visa brauciena laikā!

Beidzot Česke Budejovice ir klāt. Un mūsu skatam paveras 16 stāvu viesnīca  ar četrām  zvaigznēm, un mēs, visas kora zvaigznes, sabirstam baltajos apartamentos augstāk par 10. stāvu. Vestibilā mūsu pavadošā gide Nurija sagaida mūs ar «welcome drinks» Becherovka — čehu balzams. Maigāks par mūsējo, bet iedarbība ilgstošāka... Festivāls var sākties!

Lepnas brokastis, tad pirmā ekskursija pa viduslaiku Česki Krumlovas vecpilsētu. Nurija bija sievišķības iemiesojums, un, domājams, mūsu vīru balsis tik uzmanīgi viņā klausījās, ne tikai lai vecpilsētas torņus un pils mūrus aplūkotu... Tā bija bauda un baltā skaudība — cik skaistā un vēsturiskā vietā atrodamies. Kā jau minēju, saulainais pavasaris Čehijā bija beidzies ar mūsu ierašanos. Zem lietussargiem un cepurēm (man bija ko izvilkt no čemodāna), bet kāds pie jauna Čehijas  mājražojuma ticis, atkal ekskursijas diena pa kalnaino vecpilsētu izstaigāta...

Nosaluši un noguruši gatavojāmies vakara koncertam Southern Bohemian Chamber Philharmonic Concert Hall Česke Budejovicē. Mūsu  festivāla  repertuārā bija mums mīļās un skanīgās dziesmas Ā. Šķepasta Līgo, P. Plakida Ar dziesmu dzīvībā, V. Dārziņa Birzēm rotāts, J. Lūsēna Nakts un sapņi, Tavs gaišais sejs, skanīgu punktu pielikām ar latviešu tautasdziesmu  Bēdu manu, lielu bēdu. Emocijas un aplausi no klausītāju puses bija patiesi, un mēs jutāmies apmulsuši par savu dziesmoto sniegumu šajā koncertzālē. Mūsu gide veltīja mums atzinīgus vārdus un paredzēja ielūgumus uz citiem festivāliem. Vakarā bijām nopelnījuši pa čehu alus kausam krodziņā Masne Kramy.

Garās brokastis, un varētu vēl pagulēt, bet tā nebija... Smaidīga Nurija mūs atkal sagaida, lai kājām dotos pastaigā pa Česke Budejovices pilsētas centru. Dīvaini, ka dienas gaismā pat tilti izskatās platāki un ēku fasādēs parādījušās skulptūras. Interesanti ir pavērot mazos iekšpagalmiņus un augstos baznīcu torņus, kas no viesnīcas loga likās krietni zemāki. Vēlā pēcpusdienā mēs atkal braucam uz Česki Krumlovu, kur piedalāmies koncertā kopā ar visiem astoņiem festivāla koriem Krumlovas pils koncertzālē. No akustiskā viedokļa gan šī nebija koncertzāle koriem. Bet kristāla lustras un skatuves samta drapērijas mūsu kori atkal iecēla dziesmotā uzmanības lokā.

Pēc koncerta kopīgas atvadu vakariņas ar citiem koriem. Pašsaprotami vakariņām komplektā nāca koru sadziedāšanās un dejas vācu kapelas pavadījumā. Cikos katrs gulēt gāja un cikos cēlās, nezinu... man sāpēja kājas un kakls..., bet kopējās noskaņas ir pavasarīgas, jo zalcburgieši dzīvi un dziesmu padara nedalāmu. Ir svētdienas rīts. Mēs dodam atvadu bučas Nurijai, iestiprināmies pie brokastu galda un liekam čemodānus autobusā. Sākas mājupceļš... pretim pavasarim. Protams, Prāgai garām neaizbraucām. Un labi vien bija, ka atkal varējām baudīt skatus no Prāgas atklātnīšu komplekta savām acīm. Atkal mums paveicās ar gidu Andreju,  kurš 12 km garo skrējienu pa Prāgu vieglāku darīja ar joku un sava vīrišķā šarma dopingu. Tagad ātrāk kustējās kora dāmu kājas un prāti, jo Andrejs dalīja arī žetoniņus uzmanīgākajām tūristēm. Dažubrīd kāds noklīda no grupas, bet, tā kā bijām onlainā ar gidu austiņās, tad pazušanas sajūta nebija jūtama. Bildēties ar skaistiem Prāgas skatiem un kora draugiem gribēja visi, un tā (atkal) mūsu nelielā ekskursija pavilkās garāka, nekā bija plānots. No zelta baznīcu torņiem, čurājošiem puisīšiem, Kārļa tilta, Katedrāles varenā pulksteņa, pils dārza un visa redzētā visbrīnišķīgākais man šķita mūsu zelta krāsas autobuss...

Sasēduši savās vietās, dodamies mājas virzienā. Pēc saldā snaudiena un neierastā klusuma autobusā pēkšņi — Vroclava. Nakšņojam hostelī. Agrie pavasara putni Vroclavas vecpilsētas centru baudīja no rīta. Bija forši pavērot vietējos kustībā ielās rīta dzestrumā, bet jau ar saules sajūtu aiz mākoņiem. Mazie rūķīši akmens un bronzas figūriņās lika aizdomāties par mājām...

Vēl dažas garas stundas autobusā, un mūsu brauciens būs beidzies. Joprojām nevaram atturēties vērtēt ceļmalas benzīntanku tualetes pēc trīs zvaigžņu skalas, joprojām gribas dziedāt Bēdu manu, lielu bēdu un saņemt atzinību (Eva, apklusti!) no blakussēdētājiem...

Saprotu, ka gaidītais festivāls Čehijā ir beidzies un rītvakar kora mēģinājuma nebūs. Ceļš cauri Polijai un Lietuvai līdz Valmierai pretim savam pavasarim, kurā jau pabijām un sasmēlāmies saules — nu tās pietiks — visam pavasarim!

Paldies mūsu izturīgajam, pacietīgajam, iejūtīgajam diriģentam Mārtiņam par sapratni! Paldies nenogurdināmajai koncertmeistarei Līgai par kopā būšanu mūzikā un dzīvē!  Paldies Līgai par Spārnu vēdām mūsu vīru rindās! Paldies Spārnu pievienotajai vērtībai Ijai par Čehijas pantiem! Paldies visiem kopā un katram atsevišķi, ka mums bija šis brauciens pretī pavasarim!

...un putni mani aplido ar spārnu skaņu savādo — kāpēc, es tiešām nezinu...?

... zinu, jo Valmierai dziedāšanas pavasaris ir sācies atkal!

Vēlamies pateikt lielu paldies mūsu atbalstītājiem — Valmieras pilsētas pašvaldībai, kā arī lieliskajiem SIA BALT-GO šoferiem Gatim un Armandam.