Neapsētā laukā raža neizaugs
Gluži kā nebijušu pasaule aizvadīja biedējošā Osama bin Ladena nāves gadadienu, ar pieklusinātiem vai skaļiem pasākumiem ir atzīmētas Otrā pasaules kara beigas, arī dižās Eiropas diena. Ja šobrīd lasāt «Liesmu», varu pat droši apgalvot, ka esam pārdzīvojuši arī kārtējo pasaules galu. Tā sākumu prognozēja vakar, 9. maija pēcpusdienā, kad starp Sauli un Zemi vairākas stundas slīdēja pietiekami lielā planēta Merkūrs.
Taču uzņemos apgalvot, ka aizvadītajās nedēļās un arī šonedēļ Latvijā pats galvenais notikums ir pavasara sēja. Tāpat kā daudzi gudri zemnieki jau gadu gadiem, arī mans tēvs mēdza teikt, ka latviešus baro zeme. Tāpēc, lai pat cik traģiski būtu laiki, lauki ir jāapsēj, kartupeļi jāiestāda. Tādi sīkstie lauku vīri un sievas, kas pat pie svešām varām godā turēja sējas laiku, ir ļāvuši līdz šim izdzīvot paaudzēm.
Diemžēl laikam arī šopavasar ne viens vien tūkstotis hektāru lauksaimniecības zemes atkal paliks neapsēts. Nebūs skarbi teikts, ka šī neapsētā zeme lauksaimniecības politikas tuvredzībā (pat aklumā) apsūdz pilnīgi visas valdības, kādas nu mums ir bijušas kopš neatkarības atgūšanas.
Lūk, Ulmaņlaiku Latvijas statistikas gada grāmata par 1939. gadu vēsta, ka tad lauksaimniecībā izmantojamā zeme valstī sasniedza 3,9 miljonus hektāru. Pat it kā nesaimnieciskajos kolhozu laikos, kā ierakstīts LPSR enciklopēdijā, lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija 3 miljoni hektāru.