Bij` vasara toreiz tik zaiga...

Vārdi par neparasti skaisto, traģisko vasaru dziesmā Zilais lakatiņš. Par laiku, kad tūkstošus latvju vīru, puišu iesauc vācu armijā. Arī tevi, Valmieras ģimnāzijas audzēkni. Ko atceries no šiem notikumiem?

Tas tiešām bija satraucošs laiks. Pirmā nelabā zīme jau bija vācu minoritātes repatriācija 1939. gadā. Aizbrauca arī Valmieras vācbaltieši, viņu skaitā arī doktora Drosa ģimene. No viņu dēla Gintera, manas bērnības rotaļu biedra, mantoju pirmās vācu sarunu valodas iemaņas. 1940. gadā Sarkanās armijas kara bāzu ierīkošana, Latvijas neatkarības likvidēšana, salaužot daudzu cilvēku dzīves. No Valmieras vidusskolas, par ko bija kļuvusi mūsu ģimnāzija, bez kādiem paskaidrojumiem pazuda vairāki skolnieki, pazuda arī viņu vecāki. Kad sarkanie bija aizbēguši, vairākus no viņiem, drausmīgi sakropļotus, izraka Valmieras cietuma pagalmā. Baigais gads. Tāpēc arī valmierieši vācu armiju 1941. gadā sagaidīja kā atbrīvotāju. Bet šie okupanti neatpalika no iepriekšējiem, tikai visu paveica smalkālā, rafinētākā veidā. Sapnis par Latvijas neatkarības atjaunošanu bija izsapņots...

Jau daudzus gadus 16. marts ir Leģiona diena. Un tik precīzi valmierieša Jura Helda vārdi dzejolī «Veltījums latviešu leģionāriem»: rēta mūžīgā — latvju leģions. Ko tev nozīmē Leģions, ko šī diena?

1944. gada martā biju Valmieras Valsts ģimnāzijas 4. reālklases skolnieks. Mums, lielākajai daļai, jau bija 18 gadi, un bija noprotams: draud iesaukšana vācu armijā. Sarkanā armija jau bija pie Latvijas robežām. Piedzīvot atkārtotu boļševiku okupāciju, protams, nevēlējāmies. Tas, ka 16. martā notiek atceres pasākumi, liecina:  Leģiona gars, kura būtība bija cīņa pret boļševismu, nav zudis. Bet nožēlojami, ka daži grupējumi to izmanto saviem politiskiem nolūkiem. Labprātāk aizbraucu uz leģionāru brāļu kapiem Lestenē, tur Leģiona gars ir tuvāks, šī rēta mūžīgā daudz asāka, reālāka. Leģiona 15. un 19. divīzijā bija apmēram 52 000 Latvijas vīru, vācu armijas dažādos formējumos kopā apmēram 110 000. Vairums viņu tika mobilizēti, bet pēc pārdzīvotā Baigajā gadā bija arī brīvprātīgie.