Atgriezās dzimtenē, lai kļūtu par mammu

- 18.Augusts, 2016
Pilsētās un novados
Laikrakstā

Trešdien viņi visi vēl bija nedaudz noguruši, jo tikai pirms pāris dienām atgriezušies no tālā ceļojuma. Lai sasniegtu galamērķi — Itālijas ziemeļus, ar savu septiņvietīgo auto ģimenīte izbraukusi cauri vairākām valstīm.

BĒRNI IZAUGUŠI. Rinalds (no labās), mamma Tija, Linda un Armands pāris dienas pēc atgriešanās no tālā ceļojuma uz Itāliju. Ārijas Romanovskas foto

«Palikām kempingā pie ezera. Turpat netālu — Austrijā — dzīvo mana draudzene, un bijām nolēmušas kopā pavadīt laiku — viņa ar meitu, es ar saviem trim bērniem. Šis mums bija pirmais kopīgais ceļojums, un bija jauki. Pati iepriekš esmu Austrijā dzīvojusi, tāpēc biju priecīga satikt draugus, arī iepazīstināt viņus ar saviem bērniem. Protams, varēju doties ceļojumā bez viņiem, atpūsties viena, bet gribējās, lai bērni redz citas valstis, īstus kalnus ar sniegotām galotnēm. Mēs arī vienā kalnā uzkāpām, skatījām ezeru no augšas. Tas bija ļoti iespaidīgi! Bērniem bija iespēja vērot Itālijas dabu, dzirdēt citu valodu. Pirms tam tika izrunāts, caur kādām valstīm brauksim, kas kurā valstī jāredz. Izbraucām cauri Austrijai, Čehijai, Polijai, Lietuvai. Mājās braucām trīs dienas, pa ceļam atkal apstājāmies pie draugiem. Man likās svarīgi, lai bērni zina, ka pasaulē neesam vieni un izolēti. Viņi jau ir gana lieli, visu saprot,» par kopīgo ceļojumu stāsta bērnu māmiņa TIJA MISIŅA, kura kādu laiku strādājusi Valmieras SOS ciematā par mammu, tagad ir dvīnīšu RINALDA un LINDAS, kā arī viņu jaunākā brālīša ARMANDA aizbildne.  Aicinājums«Esmu ticīga — ticu Dievam. Piedzīvoju aicinājumu un atbalstu no Dieva, lai strādātu ar bērniem. Iepriekš kādās ģimenēs biju strādājusi par aukli. Mani vienmēr uzrunājuši bērni, kuri pazaudējuši vecākus. Arvien vairāk par to domājot, sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos darīt, ka tas man patīk, ka gribētu ar tādiem bērniem strādāt. Tad izšķīros, tajā brīdī dzīvoju un strādāju Anglijā, aizdomājos, ka tur varētu palikt dzīvot un ko tādu darīt. Tajā brīdī Valmierā savu darbību sāka SOS ciemats, un es atgriezos dzimtenē, lai kļūtu par SOS mammu,» savu motivāciju pamato Tija.Sākumā viņai ciematā bija viens bērns. Pēc pusgada viņš tika adoptēts, un Tija kļuva par Rinalda, Lindas un Armanda SOS mammu. «Mēs ļoti saradām, šie bērni man jau bija paguvuši pieaugt sirdij. Mūsu četrotnei pievienojās vēl trīs meitenes, tomēr tāda tuvība kā ar dvīnīšiem un viņu brālīti neveidojās. Biju jau gatava savējos ņemt aizbildnībā. Bioloģiskajiem vecākiem tiek dots noteikts laiks, lai mainītu savu dzīvesveidu, atrastu darbu. Tas diemžēl nenotika, īstajai mātei bija grūti no bērniem atteikties, tomēr viņa laikam saprata, ka nespēs viņiem dot to, ko gribētos, un parakstīja atteikumu. Tā bērni kļuva juridiski brīvi. Uzradās ģimene no Itālijas, kas vēlējās manējos adoptēt. Šis laiks bija ļoti grūts visām trim pusēm. Mazie, lai arī vēl nemācēja pateikt nē, un viņiem arī vēl nebija tiesību ko teikt, raudājuši un lūgušies, lai viņus ved atpakaļ uz mājām. Pēc mēneša itāļu ģimene, kas tobrīd vēl dzīvoja Latvijā, bērnus arī atveda.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru