Sacensību laiks pēc pīlādžogām
Pīlādzis, pīleņģis, sērmūkslis, sermukšs, sērmoglis, pucens vai vēl daudzos citos vārdos Latvijā sauktais koks ir sastopams it kā visur. Tas sev lielāku uzmanību pievērš vien divreiz gadā: ar tā uzziedēšanu tautas ticējumos ir pieņemts sākt daudzus pavasara lauku darbus, bet ogu ienākšanos, kad ar tām jau sāk baroties putni, par rudens īstāko vēstnesi. Tieši tad pēc sārtajiem ķekariem rožu attālo radinieku (pīlādzis ir no rožu dzimtas, latīniski — Sorbus aucuparia) pazīst pat pilsētnieki.
Pīlādzi blakus ozoliem arī droši vien vajag uzskatīt par vienu no latviskākajiem kokiem, jo tas ir izturīgs un pieticīgs gluži kā senie latvieši. Aug tas galvenokārt ziemeļu puslodē, nav izvēlīgs augsnes un augšanas apstākļos, nenosalst pat bargās ziemās. Šīs pīlādzim dabas dotās spējas izdzīvot mūsu senči novērtējuši kā maģiskas. Nojauta vai paaudžu krāta pieredze pīlādzi atzina vai par pašu spēcīgāko koku: uzturam, veselībai, spēkam izmantojamas izrādījās visas tā daļas — ogas, ziedi, lapas, miza, arī koksne. Noguris cilvēks, baudījis šīs ogas, dzēris tā ziedu vai mizu tēju, atguva spēku.
DAŽĀDĪBAI. Liene uzskata, ka rudens ogu buķete bez pīlādžiem ir gauži nepilna. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv