Osvalda Rožkalna trešā atgriešanās
Osvalda Rožkalna (1910 — 1989) vārds lielai daļai mākslas interesentu Latvijā visticamāk neko neizsaka: savdabīgā gleznotāja un scenogrāfa radošais mūžs lielākoties saistījies ar dzīvi un darbiem ārpus Latvijas: tikai nepilnu gadu desmitu jaunībā pirmās brīvvalsts laikā viņš strādājis Latvijas Operā, bet pēc tam karš un vēlākie notikumi viņu aiznesuši no dzimtenes. Tādēļ Rožkalna darbu atgriešanās Latvijā ir notikums, mums vēl jo vairāk: tas arī Valmierā.
Kādēļ trešā? Pirmoreiz urna ar mākslinieka pelniem apglabāta 1989. gadā Meža kapos Rīgā, bet 2013. gadā ar Rožkalna audžumeitas Jutas Burhartes gādību Berga bazāra galerijā «Arte» nelielā piemiņas izstādē viņa darbus varēja redzēt arī Latvijā. Trešā atgriešanās ir šogad: pavasarī apjomīga izstāde Teātra muzejā Rīgā un tagad rudenī — «Dialogi» Valmierā, mākslas galerijā «Laipa». Gan piektdien Valmierā, gan vakar Rīgā atvēršanas svētkus piedzīvoja mākslas zinātnieku Ingrīdas Burānes un Māra Branča grāmata «Trešā atgriešanās» — poligrāfiski kvalitatīvs «Mansarda» izdevums ar mākslinieka gleznu, zīmējumu un scenogrāfiju reprodukcijām, apcerēm par Osvalda Rožkalna dzīvi un darbu.
Pārsteidzoši, interesanti, neparasti, pievilcīgi — tāds ir pirmais iespaids, ieraugot Rožkalna darbus, kas tapuši līdz pat pagājušā gadsimta 80. gadu beigām. Mākslinieka personības veidošanos lielā mērā ietekmēja kubisma idejas, taču, kā uzsver Māris Brancis, Rožkalns palika viņš pats: «cik daudzkrāsaina, ietverot šajā vārdā gan gaišākos toņus, gan tumšākās nokrāsas, un daudzslāņaina bija viņa dzīve, tikpat dziļa ir viņa māksla, gremdēta daudzu tautu kultūru pagātnē un no jauna pārradīta mūsdienīgā veidolā.»
TIKKO IZNĀKUSI. Vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošo «Mansarda» grāmatu sveic (no kreisās) Māris Brancis, Juta Burharte un fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Justīnes Buliņas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv