Frikse — vienkārši īsts TAKSIS...
Pirms gadiem valmieriešu AGITAS un ILGVARA ģimenē kopā ar bērniem auga taksītis. Tagad dēls un meita izauguši un dzīvo savu dzīvi, Džokers sen citos medību laukos, bet mīļais suņuks arvien tiekot pieminēts. «Džokerītis bija jauktenītis, varbūt tādēļ arī taksim neraksturīgi paklausīgs. Tas gan vairāk cilvēku klātbūtnē — aiz muguras darītās blēņas bija vienkārši grandiozas. Piemēram, bija pasācis slēpt atslēgu saišķi. Sākumā domājām, ka pazudis, bet, kad divreiz atslēgas atradām Džokera midzenī, kļuva skaidrs, ka vainīgs suns. Pats sēž atslēgām virsū un jautājoši uz mums skatās — vai jums kas pazudis?» ar mīļumu par pirmo taksīti stāsta Agita.
Tā kā sunītis bijis paklausīgs, takšu raksturs tā īsti nemaz nebija iepazīts. Tikai tagad, stāsta Agita, kāds pa reizei aizdomīgi pajautā, vai viņai tiešām ir TAKSIS. Jā, ir!
«Mazbērnu mums vēl nav, tomēr Ziemassvētkos vienmēr cits citu apdāvinām. Svētku vakarā visi jau sanākuši, bet kādu laiku notiek tāda nesaprotama maisīšanās, līdz bērni paziņo, ka man pirmajai došot to dāvanu. Tā Ziemassvētku vakarā pie mums ieradās Frikse. Pārējās dāvanas, protams, nevienam vairs nebija svarīgas,» pārsteiguma brīdi atceras Agita.
Pirmā taksīša Džokera klātbūtni viņa nemaz neesot izjutusi, jo bērni tolaik bijuši mazi, kopā ar suni gājuši pie draugiem, visi kopā dzīvojušies.
Toties ar Friksi kā ar mazu bērnu piedzīvotas negulētas naktis, pārdzīvoti dažādi negadījumi: «Kad Friksīti pie mums atveda, viņai nebija pat divi mēneši. Paši jau arī vairs neesam nekādi jaunie un esam sapratuši, ka cilvēkiem gados takšus nevajadzētu ņemt, jo viņi ir ļoti aktīvi. Friksei novembra sākumā būs divi gadi, un jau nevaram viņu noskriet. Kad atnākam mājās, ir viena liela ārdīšanās. Mantu viņai daudz, jo, kad sunītim nav labs noskaņojums, tiek nopirktas jaunas. Tas notiek tā — Frikse paņem mantu zobos, pienāk klāt un baksta ar to, tā ziņojot, ka tagad jāspēlējas. Ja nekas nenotiek, rej. Ikdienā no rīta, kurš no mums pirmais ceļas, pie tā Frikse priecīgi skrien. Vispirms jāiziet ārā, tad jāpaēd brokastis, un tad sākas spēlēšanās pēc pilnas programmas. Jāskraida, jānēsā mantas. Vīrs Friksei iemācījis no rītiem nest zeķes uz veļaskasti. Par to taksītim tiek suņu cepumiņš. Rezultātā zeķes viņa savāc no visiem, arī no bērnu draugiem — kā tiek istabā, tūlīt meklē zeķes. Un, ja balvu par labo darbu nesaņem, rituāls neskaitās izpildīts, interese zūd.»
AGITA ar Friksi. Foto no personiskā albuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv