Ar pieturām: Betes, Amerika, Valmiera, Augstroze

Keramiķe, uzņēmēja INESE EZERTĒVA — savā «Mellenē» un daļa no viņas darbiem: kāzu tortes, suvenīrs «Latvijas zilā govs», kā arī interjera trauks. Foto no  Ineses Ezertēvas arhīva

Kad vienas durvis aizver, citas atver!Intervija norunāta Valmierā, Vidzemes Augstskolas pagrabstāvā, kur mājvietu radusi kafejnīca «Mellene» — ēdināšanas uzņēmums, kuru 2001. gadā, uzdrošinoties riskēt un uzsākt sev nezināmu uzņēmējdarbības jomu, izveidoja Inese kopā ar vīru. Bet sarunu viņa iesāk nevis par karbonādēm, bet gan par savas dzīves laimīgāko laiku Vidzemes keramiķu radošajā darbnīcā — izstāžu zālē «Betes» Cēsu tuvumā.  Inese to pamato tā: «Esmu profesionāla keramiķe. Desmit gadus radoši un atraktīvi darbojāmies «Betēs», kuras tolaik bija Cēsu muzeja paspārnē. Radījām tam laikam neierastu keramiku gan krāsās, gan arī dizainā. Tā kā «Betes» tolaik bija Cēsu rajona prezentācijas vieta, pie mums regulāri brauca nozīmīgi rajona viesi, tūristu grupas, arī no ārzemēm. Viņi apmeklēja izstādes un vēroja keramiķu darba procesu. Reiz piestāja autobuss ar itāļiem. Izpirka visu izstāžu zāli! Mums, protams, prieks, bet reizē arī uztraukums, jo nebija vairs ko izstādīt. Nesām no mājām krājumus, lai pēkšņo tukšumu aizpildītu, kamēr radījām atkal jaunus darbus. Sākoties privatizācijai, «Betes» atguva īpašuma mantinieki — labi iesāktais tur pajuka. Tad saņēmu piedāvājumu no kāda ārzemju latvieša un devos uz Ameriku. Viņa ģimenē pieskatīju viņa mazbērnus un mācīju viņiem latviešu valodu. Vienojāmies, ka brīvajā laikā varēšu strādāt ar mālu. Amerikā man laimējās iepazīties ar Silviju Purkalīti — brīnišķīgu personību, Amerikas latvieti, kura arī ļoti mīlēja mākslu. Nopirku keramikas krāsni un sāku aktīvi darboties. Par Ameriku mēdz teikt:  iespēju zeme, kur veiksme var būt un var arī nebūt. Amerikā man bija divas labi apmeklētas izstādes — Linkolnā un Denverā. Pēc izstādēm saņēmu daudz pasūtījumu. Un tomēr pēc nepilniem trim gadiem atgriezos Latvijā. Iepazīstot tās skaudro realitāti, konstatēju: Latvijā mākslu nevar atļauties, tāpēc meklējām citus darba risinājumus.