Valmieras Pārgaujas sākumskolai — 20
VPS — lielākā skola Valmierā un viena no lielākajām sākumskolām valstī — šonedēļ svin savus skaistos gadus tā, lai to īpašā noskaņa sasniedz ikvienu — skolēnus, skolotājus, vecākus: katra klase veido videosveicienu un labo vārdu kolāžu, šodien divi koncerti «Tu esi tāda viena» ar bērnu radošajām izpausmēm, vecāku kora iestudētu dziesmu un īpašo pārsteigumu — vecāku deju kolektīva priekšnesumu. Rīt — Lielā balle 2003. gadā atklātajā modernajā sporta kompleksā. Un skolēnu intervijas ar vecākiem.
KOLEKTĪVA darbu vada un koordinē direktora Viktora Litaunieka (otrais no labās) komanda — no kreisās: Kaspars Žogots, Diāna Allika, Velga Krieva, Ilze Krieva un Ilze Brice.
«Šogad skolā mācās 597 skolēni, strādā 58 pedagogi un atbalsta personāls un 21 tehniskais darbinieks,» iepazīstina skolas direktors VIKTORS LITAUNIEKS, piebilstot, ka skola joprojām neizjūt audzēkņu skaita samazināšanos. «Skolu par savu izvēlas ne tikai valmierieši, bet arī tuvējo novadu ģimenes, šoruden ap simt tādu skolēnu. Var jau iebilst, ka esam tādi saspiesti, ar šauriem gaiteņiem, divām skolas ēkām, bet, manuprāt, tādi — ciešāk dzīvojoši — esam tuvāki cits citam, mīļāki, sirsnīgāki. Gods un slava Valmieras pašvaldībai, ka savā laikā bijušo bērnudārzu neatdeva svešiniekam vai investoram par latu, kā tolaik bija modē, bet ļāva pamazām iekarot visu bērnudārzu.» «Kadru mainība ir notikusi, jo ienākuši jauni kolēģi, pagājušajā gadā astoņi, tomēr nemainīga skolas pievienotā vērtība ir kolektīva stabilitāte. Joprojām esam jauni — likumsakarīgi, protams, vidējais vecums sasniedzis ap 40,» rezumē direktora vietniece izglītības jomā VELGA KRIEVA, bet vēsturisko liecību krātuves vadītāja, ilggadējā skolotāja ZELTĪTE ŠĒNBERGA, kas janvārī aicināta atgriezties skolā, jo kolēģi zina — tāda kā viņa, precīza, kārtību mīloša, uzticīga savai skolai, būs vislabākā vēstures liecību sakārtotāja — konkretizē: «Tas tagad kļuvis par manu jauno sirdsdarbiņu. Pamatus ielika Sarma Salmiņa, Dace Ābola, Evija Vilne, paldies viņām! Skolotājas gados bieži piedzīvoju sevišķo gandarījumu, kad pēc gadiem mans kādreiz spurainais puišelis vai iecirtīgā meitenīte, iepazinusi dzīvi, atnāk un pasaka paldies, jo ir novērtējuši sava skolas laika ieguvumus. Bet skolotāja bērns, kas, nav ko liegties, bieži pārdzīvojis mammas trūkumu, tomēr ar lepnumu novērtē sava tuvākā cilvēka darbu, labi zinot, cik skolotāja ikdiena viegla un pateicības tajā pamaz. Tāpēc priecājos par jauno kolēģi Ilzi, kura izvēlējusies iet mātes, manas daudzu gadu kolēģes Velgas Krievas, pēdās.»ILZE KRIEVA, 5. klases audzinātāja un direktora vietniece audzināšanas darbā, sākumskolas un Pārgaujas ģimnāzijas absolvente: «Neticēju, ka dzīvē tā notiek. Kad kāds teica, ka iešu mammas pēdās, atbilde bija nelokāma: nekad! Biju arī tāda mazā dumpiniece... Līdz 12. klasei ļoti pretojos, līdz kādu dienu iedomājos: kāpēc ne? Man patika daudzie koncerti, teātris, konkursi, diskotēkas, košā skolas dzīve ārpus mācībām.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv