Dzīves mācības un eksistenciālas pārdomas

Kāda ir skola Valmierā jūsu atmiņās?

Valmiera ir skaista un draudzīga pilsēta, aptverama, bet vienlaikus ne gluži tāda, ka visi visus pazīst. Skolas izvēle, kā jau vairumā gadījumu, bija «vistuvāk mājām» – Valmieras 5.vidusskola. Skola, kurai esmu veltījusi savā  dzīvē vienīgo dzejoli, nezinu, vai tas vēl saglabājies.

Atceros smagās ārdurvis, vismaz mazajās klasēs tā šķita, atceros skolas un bibliotēkas smaržu, tāpat ar pītu metālu režģotās garderobju durvis. Īpašā atmiņā man ir podesti aktu zālē, kur, šķiet, 3.klasē, dziedot korī un stāvot uz podestiem pašā augšā, karstā maija dienā noģību un kritu pāris metrus lejā uz skatuves. Atceros biedējošo Dzirnavu ezeriņu, jo ik pa laikam tur kāds noslīkušais bija uzpeldējis, atceros, kā 2.klasē, gatavojoties politinformācijas stundai, lai izlasītu visus piemineklī iegravētos 11 komjauniešu vārdus, ar elpu sildīju cimdu un berzu nost sniegu.  Tas viss kopā veido atmiņas par skolu un laikmeta un valdošā režīma maiņu – skrēju ar vaļēju mēteli, lai visi redz pioniera kaklautu, bet jau pēc pāris mēnešiem nespēju vien izmeklēt skaistāko auseklīti un sarkanbaltsarkano karodziņu... Emocionālais saturs arī bijis dažāds. Pārsvarā mācījos teicami, bet labi atceros liecību, kur visas atzīmes bija izcilas, vien zīmēšanā pie skolotājas Veltas  Ozolas «viduvēji», jo nemācēju uzzīmēt dzelzceļa sliedes perspektīvā, diemžēl joprojām nemāku. Man nebija noturīgu ārpusskolas interešu, pamēģināju visu ko, taču skolas kontekstā visinteresantākais šķiet fakts, ka veidojām skolas avīzi «Mākonis», kur rakstījām aktualitātes, jokus, veicām kampaņu pret skolas pārcelšanu uz citām telpām(bijušo mēbeļu kombinātu), tas šķita aizraujošs periods manā diezgan vienmuļajā vidusskolas ritmā.

AR LNB DIREKTORU ANDRI VILKU. Izstādē «Pēcskaņas. Populārā kultūra Latvijā 19. un 20.gs. mijā» (2016). Foto no personiskā arhīva