Pasniegt roku paklupušajam
2015. gada aprīlī Valsts Probācijas dienests uzsāka pilotprojektu, kura mērķis — brīvprātīgo līdzgaitniecības prakses attīstīšana darbā ar dienesta redzeslokā nonākušajiem bērniem un jauniešiem vecumā no 14 līdz 25 gadiem. Pilotprojekts noslēgsies 31. martā, taču līdzgaitniecība turpināsies. Par šo aktivitāti «Liesmai» pastāstīja Valsts Probācijas dienesta Valmieras teritoriālās struktūrvienības vadītāja MONIKA MIGLĀNE un vecākā probācijas speciāliste ANITA DEBEĻSKA.
Mūsu kopējai drošībai
«Esam valsts iestāde, kas atbild par noziedzīgus nodarījumus veikušo personu uzraudzības procesiem, kā arī soda izpildi. Tajā pašā laikā mums bez sabiedrības atbalsta šos cilvēkus, kas dzīvo mums līdzās, nav iespējas integrēt sabiedrībā. Taču, neraugoties uz to, kādā ģimenē cilvēks audzis, viņam ir tiesības kļūdīties, arī šīs kļūdas labot un izvēlēties cieņpilnu dzīvi. Gan iemācoties izturēties atbildīgi, gan arī tajā pašā laikā izturēties cieņpilni pret līdzcilvēkiem. Ja mēs nedodam iespēju pierādīt, ka viņi savas kļūdas ir apzinājušies un vēlas laboties, esam šai noziedzīgu nodarījumu veikušajai personai uzlikuši tādu kā zīmogu, no kura nav iespējams tikt vaļā. Bet šie cilvēki ir tikpat dzīvi kā pārējie. Vēl jo vairāk — tie ir jaunieši, kuriem nav pieaugušā cilvēka pieredzes, un viņiem ir tiesības kļūdīties vairāk nekā pieaugušajiem, jo tikai caur kļūdām mācāmies. Palīdzēt jaunietim saprast, ka viņš kļūdījies, bet pastāv reāla iespēja laboties un kļūt atbildīgākam, var tikai tāds cilvēks, kas izpratis šo problēmu. Līdzgaitniecības uzdevums ir ne tikai atbalstīt šādus jauniešus, bet arī mazināt nošķirtības sajūtu. Mūsu klienti ir jau sodīti jaunieši. Uzskatu, ka šis projekts viņiem ir ļoti noderīgs. Un līdzgaitnieki var būt arī viņu vecuma jaunieši, kas palīdz ierādīt, ka var dzīvot arī citādi,» projekta būtību skaidro M. Miglāne. «Esam centušies uzrunāt cilvēkus kļūt par līdzgaitniekiem, ieinteresēt iesaistīties. Diemžēl atduramies pret negatīvo pārliecību, ka jaunietis, kas izdarījis pārkāpumu, ir noziedznieks un bīstams cilvēks. Tiesa, nevaram par to aizmirst, taču svarīgs ir cilvēciskums, ar kuru pie viņiem ejam. Ļaunums plaukst tur, kur cilvēki neko nedara. Vieglāk ir pateikt, ka tas nav vajadzīgs, atkāpties no atbildības. Protams, ne katrs spēj palīdzēt citiem, pasniegt roku paklupušajam, bet, ja ir šāds aicinājums, esam gatavi šādu cilvēku apmācīt, vienlaikus piedāvājot ko jaunu — kļūt par brīvprātīgo. Šādas iemaņas turpmākajā dzīvē katram var noderēt. Un runa taču ir par mūsu visu kopējo drošību.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv