Tādas nenopietnas atmiņas
«Tikmēr riņķoju pa Latviju, kamēr atgriezos Rīgā, pats tagad smejos — kas no Rīgas nācis, tam tur arī jāpaliek. Grūti jau ir, ka upe vairs nav blakus, ka nevar noskriet 100 metrus un ielēkt ūdenī, taču kultūras un radošā dzīve tagad daudz brīvāka,» atzīstas izstādes Sazaroto taku dārzs atklāšanā sastaptais mākslinieks JĀNIS JANSONS. «Tā kā man tā muiža bija baigi liela, nevarēju justies īsti brīvs, visu laiku bija kaut kas jādara; nauda arī nemaz tā nenāk, nevienam jau māksla nav vajadzīga. Bērni uz laukiem nenāca, būtu kāds no mazbērniem pieteicies — tad ok, bet tā visu nopelnīto ieguldīt tāpēc vien, ka īpašums, nebija lielas jēgas. Tagad esmu brīvs — aizslēdzu durvis un prom. Rudenī biju Ālandos, noķēru sava mūža lielāko zivi — 8 kg līdaku. Nofotografējos un palaidu atpakaļ — lielās jau nav garšīgas, ēdamās ir tās līdz 3 kg.»
Tā kā Jānim jāved atpakaļ uz galvaspilsētu kundze Biruta, viņš atklāšanas neformālajā daļā vīna glāzes vietā bija izvēlējies skaidravota ūdeni, taču tas netraucēja ar smaidu atcerēties Valmierā nodzīvoto laiku:
«Septiņdesmito gadu vidū bija Ļeņinam kaut kāda jubileja un vajadzēja taisīt ģīmetni pa visu kultūras nama skatuvi. Ar Pēteri Rozenbergu paņēmām iedvesmai katrs pa divām pudelēm vīna un to vadoni arī uzmālējām. Gadus desmit vēlāk rajona kultūras nodaļas vadītāja Zinaīda Priedīte pasūtīja man Jaungada plakātu. Režīms jau bija kļuvis ļenganāks, un es atļāvos uzzīmēt kaķi virs Sīmaņa baznīcas, jo gaidāmais bija Kaķa gads. Baltajā mājā visiem baigi patika, Tirdzniecības palāta pieņēma, arī Priedīte un Greiškalns ar darbu bija apmierināti, bet vēl bija jānes rādīt ideoloģiskajam sekretāram Grahovskim.
JĀNIS JANSONS ar kundzi BIRUTU.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv