Slokas melnie dūmi smacē koalīciju
Ugunsgrēks nelegālajā izgāztuvē dod man ieganstu kārtējo reizi pažēlot Māri Kučinski un visus viņa labos nodomus. Pašā nodokļu reformas apstiprināšanas karstumā Latvijas sabiedrībai tiek iegrūsta acīs tai ilgi noklusēta, cītīgi slēpta problēma — «melnais» atkritumu noridāšanas bizness.
It kā patlaban mūsu visu pilsoniskajai depresijai pārpārēm nepietiktu jau ar Aināra Šlesera & Co vaļsirdīgo viesnīcas Rīdzene sarunu atstāstiem... Kā esmu jau teicis citur, šis ir gadījums, kad politiķu reakcija uz mūsu dusmām ir daudz ātrāka nekā pašas sabiedrības apjausma, ko īsti nozīmē Slokas ugunsgrēka radītie atklājumi. Valdība cenšas apsteigt tautas sašutumu, kad tā pilnībā sapratīs: dažam bāleliņam — ar sakariem, pat «jumtu» ierēdniecībā vai partijnieku vidū — tēvzeme šķiet tikai vieta, kur slepus norakt pašu radītos vai no ārzemēm «importētos» atkritumus.
Tas nozīmē, ka valdības partijas jau ilgi zināja par šo noziedzīgo biznesu (gluži kā agrāk — par akcīzes preču kontrabandu) un bija morāli sagatavotas tam, ka vienreiz «augonis sprāgs». Viens no aktīvākajiem trauksmes saucējiem ir valmierietis Romāns Naudiņš. Rodas sajūta, ka Saeimas deputāts cenšas novelt no savas sirds ilgi krātu un smagu slogu — būdams VARAM vadītājs, viņš esot neveiksmīgi mēģinājis cīnīties ar politiski piesegtiem atkritumu noracējiem. Taču tagad viņam ir jābūt gatavam izvaicāšanai par to, kas/kurš ir spiedis tik ilgi klusēt.