Izzināt Baltijas ceļa aculiecinieku stāstus
Ar mērķi saglabāt nākamajām paaudzēm atmiņu stāstus par Baltijas ceļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un citās atmiņas institūciju kolekcijās, gan arī izdevumā «Baltijas ceļa stāsti» atrodamas šī vēsturiskā notikuma liecības. Svinot Baltijas ceļa 20. gadadienu, tos apkopoja UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Aicinām izzināt cilvēku ķēdes dalībnieku personīgos stāstus un atklāt tautas un indivīdu emocionālo spēku tolaik un tagad.
«Katram ir sava Baltijas ceļa pieredze, līdz ar to katrs izstāstītais stāsts ir mazs pavediens kopējā vēstures rakstā. Par šīm atmiņām varam vēl turpināt stāstīt un taujāt ne vien saviem radiniekiem, paziņām, kolēģiem, bet arī iepazīt citu laikabiedru domas, emocijas, rīcības jau rakstiski iemūžinātās atmiņās,» uzsver UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika. Viņa atgādina, ka Baltijas ceļš kā cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības ir nozīmīgs notikums pasaules mērogā — šīs liecības kļuvušas par daļu no pasaules atmiņas un 2009. gadā iekļautas UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» starptautiskajā reģistrā. «Sagaidot Baltijas ceļa 30. gadadienu, ikviens par svarīgu uzdevumu varētu sev izvirzīt savu vai savu novadnieku atmiņu rakstisku dokumentēšanu, atstājot savai ģimenes vēsturei nenovērtējamu vēsturisku mantojumu. Iedvesmai esam izcēluši atmiņu mirkļus no Baltijas ceļa dalībnieku vai aculiecinieku pieredzes, ko aicinām izzināt un apzināties, ka vēl neizstāstīto stāstu ir daudz, daudz vairāk.»
2014. gadā apkopoto atmiņu publikācija ar 25 spilgtākajiem stāstiem no visām trim Baltijas valstīm brīvpieejā ikvienam lasāma un skatāma digitālā versijā http://www.thebalticway.eu/publikacija/. Savukārt stāsts par pašu Baltijas ceļu kā UNESCO «Pasaules atmiņas» dārgumu atrodams informatīvajā vietnē http://www.balticway.net/.
Atmiņu ainu fragmenti no UNESCO projekta «Baltijas ceļa stāsti»:
* Dace (tolaik 25): «Mamma stāsta, ka cilvēki sadevās rokās, viņa neatceras, cik ilgi, varbūt pusstundu, tā vienkārši stāvēja un izjuta vienojošo spēku. Nebija svarīgi, kas stāv blakus — krievs, lietuvietis, vecs vai jauns cilvēks, svarīgi bija tas, ka visi sadevās rokās par Latviju.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/baltijas-cels-21/?lang=lv)
* Eglons no Nīcas (tolaik 48): «Es nostājos pašā vidū. Nostājos tā, lai tur nebrauktu nekādas automašīnas, un aicināju tuvumā esošos stāvēt tā, lai ķēde būtu noslēgta. Es teicu, kas tur sanāks par ķēdi, ja nebūs noslēgta!» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/mans-stasts-5/?lang=lv)
* Aina no Rīgas (tolaik 16): «Viena no spilgtākajām atmiņām ir tā, kad debesīs parādījās helikopters — neziņa, kas tur lido, jo tikai vakarā no televīzijas uzzinājām, ka tajā nelegāli atradās ārzemju latvietis, operators, kurš filmēja Baltijas ceļu.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/intervija-2/?lang=lv)
* Eva (tolaik 18): «Jaunībā daudzas lietas liekas svarīgas, bet to nozīmību iespējams izvērtēt tikai, paskatoties uz tām no vēsturiskā aspekta.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/intervija-ar-evu-bernani/?lang=lv)
* Ingrīda (tolaik 25): «Jutos lepna un laimīga, jo visi sveiki un veseli atgriezās mājās. Tad bija pilnīgi skaidrs, ka valstī notiks pārmaiņas.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/manas-mammas-atminas-par-baltijas-celu/?lang=lv)
* Zigurds: «Mēnesi visi bija kā eiforijā. Visur, arī manī, valdīja doma, ka kopīgi varam paveikt visu.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/intervija-ar-treneri-zigurdu-zujevu/?lang=lv)
* Vija no Tukuma (tolaik 47): «Visspilgtāk man palika atmiņā tas, cik ļoti daudzi mēs bijām un tik pilni ar pārliecību par saviem spēkiem un taisnību.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/baltijas-cels-musu-vesture/?lang=lv)
* Aija no Rīgas (tolaik 38): «Atceros to rokās sadošanās brīdi. Man liekas, mēs kliedzām! Un vēl man liekas, ka dziedājām arī.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/aijas-atminas/?lang=lv)
* Ināra no Dagdas (tolaik 35): «Bija sajūta, ka esmu piedalījusies svarīgā un lielā pasākumā, ka es esmu smilšu graudiņš tajā lielajā barjerā, kas aizstāvēs un aizsargās Latvijas brīvību.» (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/smilsu-graudins-barjera-kas-aizstaves-brivibu/?lang=lv)
* Eduards no Salacgrīvas (tolaik 27): «Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko, mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām vienā pusē. Precīzi tanī laikā, sešos vakarā saslēdzāmies, nostājāmies pie kazarmām, sadevāmies rokās. Sešos mēs sastājāmies un pēc tam visi gājām ēst uz ēdnīcu.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv