Kas paliek pāri...
Ikviens var sev pajautāt: kas paliek pāri pēc nodzīvotiem gadiem, pēc darbā pavadītā mūža. Šodien aizvien biežāk skan arī jautājums — kas paliek pāri pēc daudzajiem svētkiem, kas viļņo pāri Latvijai?
Dzejniece Anda Līce rakstījusi:
«Ikviens, ja nav slinks,
Var nākt lūkot,
Kā zemi kaislības šūpo,
Mūžīgi svētki, rai - ridi - ra...»
Dzejniece aicina: «Turi vaļā sirdi vēl vairāk nekā acis un ausis. Acis un ausis bieži iet pa virsu un garām, pašas to negribēdamas, vairāk nonāk tumsā un barā.»
Ir pienācis septembris. Dzejas dienu laiks, piepildīts ar dziļām domām, atziņām, atskaņām, ar atbildes meklēšanu uz jautājumiem. Mēs cenšamies sabalsot savas domas ar ievērojamu rakstnieku, dzejnieku paustajām atziņām.
Tikšanās ar Imantu Ziedoni mums vienmēr bija lieli svētki. Uzmanīgi ieklausāmies viņa teiktajā: «Tā ir pieņemts, ka kultūras darba nelaimes pārmet kultūras nama darbiniekiem. Es viņiem pārmestu vienu vienīgo, proti, metodiku, ka viņi aktīvi nesameklē visus iespējamos cilvēkus — uzlādētos, idejpilnos. Viņi strādā ar visiem, bet nestrādā ar vienu, ar daudziem vieniem.»
«Cilvēks jaunāks kļūst, kad viņš meklē jēgu. Ne problēmu. Ar problēmām mēs novecojam, jo problēma mūs apstādina, bremzē, sanervozē mūsu laiku. Tikai jēga uztur jaunu!»
PIRMS GADIEM. Dzejas dienas 70. gados. Arhīva foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv