«Nezināt, kam taisnība? Mums vienalga!»
Aizrautībai ar sociālajiem tīkliem ir sāpīgs bumeranga efekts: to dēļ daudzi politikas taisītāji — vienalga, ar vai bez partiju biedra kartēm — turpina tik ļoti ticēt savai varenībai un morālajam pārākumam, ka nerēķinās ne ar sabiedrisko domu, ne ar skarbo realitāti.
Tieši tāpēc tik dīvaini, pat viegli šizoīdi izvēršas centieni publiski apspriest kaut kādus sabiedriski nozīmīgus vai par tādiem uzdotus jautājumus. Piemēram, šonedēļ iztirzātos: Latvijas Radio vadības nomaiņu, bērnu pabalstu pārdali vai pretvēža medikamenta tiesības atrasties kompensējamo zāļu sarakstā u.c. Jo viss pārvēršas par, prasti izsakoties, dažu paštaisno tīrroču trulu bļaušanu uz saviem oponentiem — jūs esat elles izdzimumi, kalpojat tumsas spēkiem, mēs ar jums vispār pie sarunu galda nesēdēsim, lai, nedod Dievs, neapgānītu savus baltos spārnus!
No malas raugoties, šāda uzvedība šķiet, mazākais, kaitinoša. Jo īpaši tāpēc, ka sabiedrībai nākas saprast, ka šajos strīdos tā noteikti netiek uzskatīta par arbitru — bļauriem ir vienalga, ko par viņu teikto un uzvedību domā tauta. Vēl amizantāk ir tad, kad pretim vienam apsēstajam stājas pretī tāds pats jaukumiņš un sākas kaislīgs strīds par to, vai debesis ir dzeltenā vai zaļā krāsā. Publika apmulst no šī absurda, pēc tam vēl vairāk sanervozējas, kad jebkāds bikls atgādinājums par realitātes zilgmi strīdniekos izraisa augstprātīgu vīpsnu — jo katrs labāk zina, kā ir pareizi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv