Mazpilsēta šarmē cauri gadsimtiem

DZĪVES GARŠA, kas Mazsalacai piemitusi pirms gadsimta,  neizzūd. Senā koka apbūve, līkumotās ieliņas un vietējie ļaudis, kas neatstāj vienaldzīgu. Bildē Rīgas iela pirms gadsimta.

Kad ģimene pērk māju vai dzīvokli, daudzi ieteiks — jāieklausās sevī. Vai jaunā dzīves telpa no sirds jūs uzrunā? Varbūt traucē vien baltā apdare, varbūt vecās tapetes, kuras īsā laikā būs nomaināmas, bet varbūt kaut kas nav pieņemams saknē? Aizbraucot uz Mazsalacu, kādam saknē traucēs klusums, tie pāris cilvēku, nevis simti uz ielām. Kādam pietrūks augstu namu un neona gaismu uz reklāmas stabiem. Cits būs sajūsmā par šaurajām ieliņām, par seno koka apbūvi un par to, ka dzīvo senajā Salisburgā, ka radus, kuri brauks ciemos, varēs aizvest izstaigāties pa muižas parku, jo lielpilsētā senu muižu varētu kā ar uguni meklēt. Mazsalacā tā sakārtota, atjaunota un joprojām nes lepno Valtenberģu vārdu. Vietējie, kuri no Mazsalacas prom nemūk, arī tie, kuri atgriezušies vai atbraukuši un iedzīvojušies, pat nezinot, kāds ir mazpilsētas šarms, saka, ka šī ir laba vieta dzīvošanai. Viņi pat joko, ka reiz šī būs ekskluzīva vieta dzīvošanai un viņus no sirds apskaudīs lielpilsētu dzīves ritmā pagurušie. Ne velti ir mazpilsētā dzimtas, kuras šeit savas saknes dzen gadu simteņiem. Te nav trūcis ne smaga darba, ne dižciltības, un daudzi arī šodien neliedzas, ka dzīve Salacas krastos ir brīnišķīga.«Man kolēģi un draugi kādreiz saka, ka Mazsalaca vēl dzīvo citā ritmā. To Rīgā visbiežāk dzirdu un tad es atsmeju: jā, esam vēl no cita gadsimta. Bet, ja dzīve rimtāka, vai sliktāka tās kvalitāte? Diez vai,» lepni sacīja Vija Rozenberga. Viņa dzimusi un augusi Mazsalacā un tagad arī vada novada muzeju.