Visi mīļi sadzīvo...
LĪGAI BUJANEI kupla ģimenīte — vīrs, meitiņa un viņas bruņurupucīte, divi kaķi un divi suņi. Jā, un Līgas darba vietā — Valmieras bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļā — pie viņas bieži ierodas kāda četrkājaina kolēģe — lielā, mierīgā, labsirdīgā ņufu kucīte Zum Zum, kura bibliotēkas mazajiem apmeklētājiem ir labs palīgs lasītprasmes veicināšanai. Un nav noslēpums, ka tieši Zume tagad ir tā, kuras dēļ bērni uz bibliotēku nāk ar prieku.
Rūsis — no bosika par dakteri
Rudais runcis Rūsis ģimenes vasarnīcā piedzimis klaiņojošai kaķenītei. «Izgājām uz otrā stāva balkona un izdzirdējām ņaudienus, tad arī ieraudzījām trīs kaķēnus — baltu, melnu un rudu. Jau no bērna dienām esmu pieradusi pie dzīvniekiem. Nesen biju pārvākusies uz savu dzīvokli, un nevienas dzīvas radībiņas man vēl nebija, nolēmām, ka vienu kaķēnu paņemsim. Sev izvēlējāmies rudo, un, kad kaķene mazos vairs nebaroja, arī pārējiem atradām mājas. Kā jau savvaļā audzis, sākumā Rūsis bija diezgan kašķīgs, nikns, vārdu sakot, — bosiks. Bet tas arī saprotams — savvaļā izaudzis, dzīvnieks uzreiz nevar saprast, kas ir kas. Runcītim kā jau visiem kaķiem ļoti patīk visur kāpelēt. Tolaik bija tādi atvāžamie logi, un viņš bija pamanījies izlīst uz palodzes. Parasti, kad kāds pārnāca mājās, Rūsis metās pretī. Tajā reizē viņš mūsu ierašanās mirkli bija nogulējis un steidzās tikt iekšā. Tik dzirdēju, kā nagi noskrapst pa palodzi un iestājas klusums — runcītis bija slīdējis un no ceturtā stāva nokrita tieši uz pagraba loga priekšā esošajā restēm. Nodomāju: viss, ar kaķīti cauri. Kad noskrējām lejā, pagalmā izgājušie mājas kaķi mūsējam bija sastājušies apkārt un ņaudēja, pat bļāva, gāja viņam klāt, it kā jautājot, vai viņam viss kārtībā. Tas bija svētdienas vakars, zvanījām dakterītei Annai, un viņa kaķīti pieņēma. Par laimi izrādījās, ka tikai nedaudz ieplīsis augšžoklis, iztika pat bez šūšanas, arī lūzumu nekādu nebija. Un pēc narkozes, kas bija vajadzīga, lai runcīti izmeklētu, no kaķu mājiņas man pretī iznāca pavisam cits Rūsis. Tolaik viņš bija pusotru gadu vecs. Vēl tagad, to atceroties, gandrīz vai asaras birst — kaķītis ar savu izturēšanos it kā teica paldies, lūdza, lai viņam piedod. Kaķa raksturs bija mainījies — no bosika par mīlīgu kaķi. Tagad viņš ir mans mīļākais runcītis,» par savu lidojošo kaķi stāsta Līga.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv