Divos gados no haosiņa uz stabilitāti
Svētdien apritēja divi gadi, kopš darbojas Māra Kučinska vadītā valdība. Tādēļ piektdien premjers sniedza nelielu pārskatu, kopumā valdības darbu vērtējot vismaz ar 6 ballēm un akcentējot, ka daļa no iesāktajiem darbiem šogad arī jāpabeidz. «Stabilitāte», kuru valstī kopumā un daudzās jomās atsevišķi ir izdevies panākt, bija vārds, kuru premjers pieminēja vairākkārt.
Tādēļ uzskatu, ka šī ir arī reize, kad mums jāatceras palielais haosiņš, kāds uz vairāk nekā 2 mēnešiem valstī iestājās, kad «Vienotībā» samilzušo pretrunu dēļ 2015. gada 7. decembrī no amata atkāpās premjere Laimdota Straujuma. Vara pat tiešā nozīmē tad tika nomesta pie koalīcijas partneru kājām. Ne ZZS, ne Nacionālā apvienība to pacelt nesteidzās, bet pati «Vienotība» arī vairs nespēja. Pret Solvitas Āboltiņas centieniem kļūt par premjerministri iebilda koalīcijas partiju biedri, bet «Vienotības» iekšienē šim amatam atbalstu neguva ne Rihards Kozlovskis, ne Kārlis Šadurskis.
Kad kļuva skaidrs, ka valdības groži rokās tomēr būs jāņem ZZS, tās priekšsēdētājs Augusts Brigmanis vēl labu brīdi premjera amata kandidāta nosaukšanā ieturēja pauzi. Iespējams, pauzēšana («jo lielāka pauze, jo lielāks aktieris») bija vajadzīga vēlētāju pieradināšanai, ka Aivars Lembergs, kuru viņi par premjera amata kandidātu allaž nosauca vēlēšanās, tomēr par tādu netiks virzīts. Pēc tam ZZS jau vēstīja par diviem premjera amata kandidātiem — zemkopības ministru Jāni Dūklavu un Saeimas deputātu Māri Kučinski. Kādēļ par vienīgo palika pēdējais nosauktais, nedaudz toreiz izpauda A. Brigmanis, teikdams, ka būtu nepareizi, ja ZZS nosauktu kandidātu, kurš «beigās neko nevarētu izdarīt».
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv