Dzīve kā košums
Mārtiņa Freimaņa spilgtā, leģendārā dziesma «Dzīve kā košums» ar tikai viņam raksturīgo mūzikas stilu un viņa kā bultām trāpīgajiem vārdiem joprojām pavelk un uzlādē, kā arī liek aizdomāties, ko un kā daru, lai svinētu man atvēlēto laiku, lai iemācītos no sirds priecāties pat par mazāko nieku. Nesen manās rokās nonāca Jettes Užānes jeb tautā mīļi sauktās Cimdu Jettiņas «Dienu grāmata», kuru izdevusi viņas dvēseles radiniece — Elīna Apsīte, kas no septiņu gadu vecuma vasarās un skolas brīvlaikos dzīvoja pie Jettiņas.
Zinot, ka Jette no sešu gadu vecuma slimojusi ar kaulu tuberkulozi un kopš vienpadsmit gadu vecuma zaudēja spēju pārvietoties kājām, var tikai apbrīnot šī miesās sīkā un trauslā, bet garā lielā cilvēka gribasspēku, nepadošanos, vēlmi nepārtraukti garīgi augt, radoši izpausties, par spīti likstām un fiziskajām sāpēm — priecāties. Kamēr nebiju lasījusi «Dienu grāmatu», par Jetti bija radies priekšstats tikai kā par nepārspējamu cimdu rakstu rakstītāju, cimdu gleznu gleznotāju, bet viņas piezīmes nu apliecina, ka Jette bijusi arī liela domātāja.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv