Novusa karaliste — Vaidava
Bijušās Vaidavas pamatskolas (tika slēgta 2010. gadā) telpas joprojām lielākoties stāv tukšas. Vienīgais dzīvību šeit uztur Vaidavas novusa klubs, kas mājīgi iekārtojies vienā šīs ēkas spārnā. Šī gada 24. janvārī klubs iededza jau septiņas svecītes savas jubilejas tortē.
Latvijas nacionālā sporta veida kartē Vaidavas vārds nu jau neprasa nekādus komentārus — atpazīstamība nākusi ne tikai rezultātu, bet arī Vaidavā ražoto šī sporta veida atribūtu dēļ. Par to, kā novusa bacilis aplipinājis Vaidavu, intervijā stāsta kluba vadītājs AINĀRS PĒČS.
Kad pirmo reizi sastapāties ar novusa spēli?
Pirms kādiem 30 gadiem. Strādāju Rubenē kolhozā Kopsolis, tur darbnīcās bija novusa galds, kuru pusdienas pauzēs kopā ar kolēģi Jāni Žugu tad arī ekspluatējām. Arī mājās man tēvam bija plānā finierīša galds. Cik nu tas slīdēja! Mūždien par izbērtu borskābi uz grīdas man bija kašķis ar mammu, tā ka visu laiku tas galds lielajā istabā nemaz nestāvēja.
Bija arī pāris maču, uz kuriem no kolhoza pabraukāju, bet pamaz — bija stiprāks kontingents par mani. Pēc armijas jau man bija citas intereses, citi sporta veidi, arī darbs. Faktiski pirms gadiem astoņiem es nemaz nezināju, ka novuss kā sporta veids Latvijā vispār pastāv. Uz 40 gadu jubileju radinieki sameta naudu un uzdāvināja man galdu no Depo. Vai tad es maz varēju iedomāties, ka pats pēc trim gadiem sākšu tādus ražot?
Un kam jāpateicas par novusa ienākšanu Vaidavā?
Saulīšu Jānim, kas tad trenēja Valmieras Valsts ģimnāzijā jauniešus. Tanī laikā Jānis Dainis Vaidavā kādus divus turnīrus pa gadu rīkoja. Vienā no tiem Saulīšu Jānis atveda savus galdus, līdzi bija arī viņa puišeļi, pretī attiecīgi arī mēs. Un puikas mums sadeva iekšās. Mums, večiem, tas negāja pie sirds. Vārds pa vārdam, un pēc laika jau trenējāmies mums atvēlētajā Kultūras centra mēģinājumu zālītē. Savācām galdus, atvedu to pašu uzdāvināto no dārza, kurš vēlāk neizrādījās nekāds labais, — vēl tagad no tiem vecajiem tepat man kāds stāv. Patrenējāmies, aizbraucām uz pirmajiem mačiem Smiltenes novada Variņos. Tur uz normāliem galdiem nemaz nemācējām spēlēt. Bijām pieraduši uz veciem krāmiem stipri sist, uz tiem arī kauliņi krita, bet pie šiem atdūrāmies pret visādām jaunām niansēm. Tad 2011. gadā, kad arī krīze bija iestājusies, normālus galdus nevarējām atļauties — atļāvos nopirkt finiera loksni, uztaisīju divus galdus, un tā lieta aizgāja.
Sākumā kādi 20 cilvēki nācām uz treniņu. Trenējāmies no septiņiem vakarā līdz pusnaktij uz diviem galdiem. Tad uztaisīju nākamos četrus. Kamēr izkodu visas nianses, mums jau pašiem bija desmit galdi. Uzrīkojām arī pirmo turnīru. Reklāma aizgāja tautās, cilvēki arī sev gribēja nopirkt kādu galdu. Patlaban manā rīcībā bāzē ir kādi 30 galdi.
No kā tiek taisīti jūsējie?
Man tie ir trīs veidu: ar oša bortiem, ar finierētiem — līmēts finieris uz priedes koka — un ar bērza bortiem. Pēdējos taisu tieši ar bērza bortiem, jo tie ir pieticīgāki glabāšanā. Virsma 18 mm saplāksnis. To pērku Bolderājā. Bortus var taisīt dažādus. Pēc nolikuma iekšējam slānim ir jābūt cietkoka. Ārējais — kā nu kurš izgatavotājs taisa. Slīdamība tiek panākta ar lakošanu — piecreiz lakoju un tad slīpēju ar dažāda rupjuma slīppapīriem. Divu vienādu galdu pasaulē nav.
TRENIŅĀ. Novusa treniņi Vaidavā notiek cauru gadu divreiz nedēļā, bez pīppauzēm. Attēlā daļa no Vaidavas novusa kluba biedriem, sastapti pagājušās ceturtdienas treniņā: Ainārs Pēčs (no kreisās), Judīte Saldūksne, Vita Balode, Viktors Liepiņš, Inta Salmiņa, Guntars Sprangelis, Līga Incenberga, Karlīna Marena, Laila Incenberga un Sandra Pēča.