Vēl vēsture, rītdien jau teiksma
Šī diena dziļi iegriezās manā atmiņā un šķiet piedzīvota teju vai nupat: Latvijā ir ieslēgti varbūt pat visi radioaparāti, un tauta klausās, kā L(PS)R Augstākās Padomes sēdē tiek skaļi skaitītas par neatkarību nodotās deputātu balsis, galīgajam rezultātam pilnībā noslīkstot vispārējās gavilēs. Pavisam dīvaini ir apzināties, ka mums jau ir un nāks vēl klāt pavisam pieaugušu cilvēku paaudzes, kam vienkārši vairs nevar būt šādu personisku vēstures atmiņu.
Šīm paaudzēm piederīgie ceļ savu valsti (un pārbūvē to, kur mēs varbūt esam piehaltūrējuši), laiž pasaulē un audzina bērnus, turpina augt paši — profesionāli, intelektuāli un garīgi, pilsoniski. Par LTF dibināšanas sapulci Dziesmusvētku estrādē, par diviem miljoniem cilvēku Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē, par janvāra barikādēm un, protams, 4. maiju viņi uzzina no vecām TV videohronikām, filmas Paradīze'89 un mūsu paaudžu stāstītā. Tāpēc, pirms veram vaļā savas atmiņas apcirkņus, atceramies, kāds svars būs tam, ko mēs jauniešiem pateiksim...
Šodienas divdesmitgadniekiem tas šķiet teiksmains, pat pasakains laiks. Iespējams, kāds pat svēti tic, ka tautfrontiešiem bija jāstājas pretim trejgalvainiem un deviņastainiem omoniešiem. Vai vismaz piķi un zēveli spļaujošam Alfrēdam Rubikam. Mēs — gan atmodas ierindnieki, gan tās «ģenerāļi», gan vienkārši aculiecinieki — esam jau daļa no skaistas teiksmas. Būsim tās cienīgi, būsim paši teiksmaini!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv