Ekspedīcija uz Cēsīm
Savam piecgadīgajam draugam jau ziemā apsolīju, ka vasarā dosimies ceļojumā uz tuvāko Valmieras kaimiņpilsētu — Cēsīm. Tā kā zēns nekad nav braucis ar vilcienu, tad nolemjam ekspedīciju sākt ar pasažieru vilciena Valmiera – Rīga iepazīšanu. Svēta lieta — draugam dotais vārds jātur! Tā nesen draudzīgā trijotnē — mazais eksperts, viņa ome un es —ļāvāmies piedzīvojumam. Jā, arī mums tā likās, jo vilcienā nebijām kāpušas nu vismaz gadus trīsdesmit. Atklājumu netrūka: biļetes vairs nav jāpērk kasē, bet pie konduktora – kontroliera, sēdēšana ērtos, mīkstos krēslos kā autobusos vai lidmašīnās: garās rindās, nevis kā agrāk solu blokos citam pret citu. Konduktore, uzzinot mūsu brauciena mērķi, īpašu uzmanību velta mūsu ceļabiedram: prasa, kā sauc, kur dzīvo un kad dzimis, par atbildēm pretī dodot koši apzīmogotu, izmērā krietni lielāku brīvbiļeti nekā mūsējo — maksas biļeti.
Brauciens var sākties! Vispirms, traucoties pa augsto dzelzceļa uzbērumu, no augšas pamājam sveicienus z/s «Svitkas» lielajam ābeļdārzam, jo Valmieras tirgū ne reizi vien esam pirkuši šo māju gardos ābolus un bumbierus, ātri jāpaspēj pamāt arī dzelzceļa otrā pusē esošajiem «Vīnkalniem» — gardo itāļu picu cepējiem. Lodē stāstu par vietējā māla izmantošanu mūspuses keramiķu darbnīcās un Lodes ķieģeļu ražotnē. Sarkano ķieģeļu krāvumus redzam arī pa vilciena logu. Lielas daļas Valmieras daudzdzīvokļu māju celtniecībā izmantoti tieši šie — Lodes ķieģeļi. Jau laikus sagatavojamies varenajam pārbraucienam pa iespaidīgi augsto un apsargāto tiltu pār Amatu. Tad arī klāt galamērķis — Cēsis! Mazā braucēja pirmais secinājums: «Vilcienā ļoti patika, žēl tikai, ka brauciens bija tik īss!» Prieku dāvāja arī mirklis uz perona. Kad zēns izdomāja vilciena vadītājam pamāt atvadu sveicienu, pretī atskanēja skaļa taures atbilde.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv