Par (ne?) atgriešanos

Kāpēc tik daudzi latvieši aizbraukuši no Tēvzemes? (Vērtēts:  apmēram ceturtā daļa.) Iemesli dažādi, galvenais: lai vairāk nopelnītu. Bet kāpēc cittautieši piedalās latviskos koros un deju kolektīvos? Patīk latviešu melodijas, deju raksti, tautas tērpi, arī iespēja būt tik grandiozos kultūras svētkos, kādu viņu zemēs nav, ļoti daudzos gadījumos latvieti ar cittautieti satuvinājusi mīlestība.

Šie saucieni īpaši labi dzirdami gājienu sākumā Vecrīgas šaurajās, skanīgajās ielās. Bet ir arī sveicieni gājienā ieraudzītajiem paziņām, draugiem, radiem. Ir ziedi, apskāvieni, ātras bučas. Krāsaini.

* * *

Latvieši satikti daudzās zemēs. Galvenokārt koncertceļojumu laikā. Visvairāk viņu bija 1990. gada 18. novembrī Rusakova kultūras namā Maskavā, Latvijas gadadienas sarīkojumā.

To ievadīja filma Tālavas taurētājs, tad, atskaņojumā, Latvijas Valsts himna. Uzrunas, notikumam atbilstoša dzeja. Svinīgi. Starpbrīdī sarunas, latviski un krieviski, piesaista arī fotoizstāde Dievs, svētī Latviju. Tad Irēnas Zelčas vadītā Valmieras vīru kora Imanta koncerts.

Skanīgajā zālē vismaz 300 cilvēku. Pirmajās rindās bērni, arī uz grīdas, skatuvei pietuvinoties. Viņiem nav saprotams, ko tie vīrieši dzied. (Troksnis gan liels, tāpēc ausīs iesprauž pirkstus.)  Zāles pēdējās rindās – vīri dzelžainām sejām, šķiet, militāro un iekšlietu sistēmas darbinieki, galvenokārt jau pensionētie. Viņos satraukums, neizpratne: vai tā drīkst runāt, vai tādas dziesmas dziedāt? Bet lielākā daļa klausītāju – sievietes. Jau no pirmajām dziesmām viņas sāk šņukstēt. Raud. Slēpti un atklāti. Jo skan  Mūžam zili, Mežezers, Pie tēvu zemes dārgās..., Nevis slinkojot un pūstot...  Mūsu zeme (Daugav`s  abas malas...)...  Jo 60 frakās ģērbti vīri ir latviskā pārliecībā un spēkā. Dziesmas, to pieteikumi tikai latviešu valodā. Sievietes raud. Grūti vadīt tādu koncertu.