Viss par mīlestību

Cik izrādes bijušas?

Pirmā režisore mūsu pulciņā bija Inese Stepane, Zilākalna kultūras organizatore, taču ar laiku sapratām, ka mums pašiem jāņem kājas apakšā, jo tā braukāšana nebija ērta. Un tā laikam bija tāda apstākļu sakritība, varbūt arī pati to vēlējos, un es uzņēmos pulciņa vadību. Man ir milzīga pietāte pret profesionāļiem, tāpēc sevi par režisori neuzdrošinos saukt. Man nav tādu zināšanu, tikai intuitīvas sajūtas – tāda kā simbioze ar brīnišķīgo kolektīvu, sajūta, ka esam viens organisms ar vienotām interesēm.

Pati pirmā izrāde, ko iestudēja Inese Stepane, bija «Kad sapņi piepildās», tad iestudējām «Dzīve ir skaista», trešā bija «Es vēlos, lai mani mīl», un 8. martā skatītājiem rādīsim jauno izrādi par pirmo mīlestību, un vēl mēģinājumu procesā jau ir nākamā – komēdija «Precēties, lai mācītos».

Cik var saprast, visas tās ir par mīlestību. Vēlaties tā kārtīgi iedziļināties, kas tā mīlestība tāda ir?

Taisnība, visas tiešām ir par mīlestību. Kāpēc? Mani interesē attiecības starp cilvēkiem, un caur attiecībām tiek atspoguļoti arī aktuālie šībrīža notikumi gan valstī, gan pasaulē. Primārais ir mīlestība starp cilvēkiem – tēviem un dēliem, mātēm un meitām, sievietēm un vīriešiem, bet viss pārējais ar to šādi vai tādi saistās.

Kā izvēlaties, ko iestudēsiet? Vai to izlemjat kolektīvi?

Ir tā. Man prātā ienāk ideja, un ar to man jāinficē kolektīvs. Pat nav ļoti jāpārliecina, vienkārši nāku pie viņiem ar savu ideju, un kolektīvs to pieņem. Manuprāt, līdz klasikai ir jāizaug, jo latviešu klasiku iestudējuši mūsu korifeji, talantīgie mākslinieki, un man negribas viņu sniegumu noniecināt ar savu izpildījumu, jo esam tikai amatieri. Mums ir savs lauciņš, sava taciņa ejama. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir jāapzinās un jāievēro sava vieta. Darīt labi, bet savā lauciņā. Es nejūtos tik ļoti zinoša, lai iestudētu klasiku. Tas, protams, ir tikai personiskais viedoklis, varbūt man nav taisnība.