Ko iesākt ar elektroniskajiem medijiem?
Pēdējās dienās sabiedrības uzmanības centrā nonācis tāds iestādījums kā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). Ja vienkāršoti, tad pēdējā ir valsts finansēta organizācija, kas pārrauga elektronisko plašsaziņas līdzekļu, tajā skaitā arī sabiedrisko mediju, darbību.
Latvijas likumdošana paredz, ka NEPLP arī ir tā organizācija, kas nozīmē sabiedrisko elektronisko mediju valžu locekļus, sadala starp šiem medijiem sabiedrisko pasūtījumu, budžetā piešķirtos līdzekļus utt. Vārdu sakot – būtiski ietekmē procesus Latvijas mediju telpā, kur pārliecinošs vairākums plašsaziņas līdzekļu darbojas elektroniskā formātā, tamdēļ arī nav brīnums, ka cīņa par amatiem NEPLP vadībā vienmēr ir nežēlīgi politizēta, kas šajā gadījumā gan ir cits stāsts.
Šoreiz NEPLP uzmanības centrā nonāca tādēļ, ka konkursa rezultātā par Latvijas televīzijas valdes priekšsēdētāju tika apstiprināts plašākai sabiedrībai līdz tam nezināmais Einars Giels, kurš iepriekš strādāja par mārketinga tirgus datu analītiķi farmācijas kompānijā Olainfarm. Tāpat par LTV valdes locekli digitālās attīstības un satura jautājumos tika iecelta iepriekšējo XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku izpilddirektore Eva Juhņēviča. Kā labi noprotams, nekādas profesionālas saistības ar mediju jomu abiem minētajiem līdz šim nav bijis.