Dimzu DNS
Mākslinieci DIĀNU DIMZI-DIMMI sociālajos tīklos uzrunāju pirms vairākiem gadiem. Bija sajūta, ka viņas saknes varētu būt Rūjienā (Ipiķos). Tāds zīmīgs uzvārds. Un nekļūdījos. «Jā, tik tiešām esmu olimpieša Jāņa Dimzas mazmeita,» – tā man toreiz atbildēja Diāna.
Nu Rūjienas Izstāžu zālē 11. maijā plkst. 13.00 atklāsim mākslinieces Diānas Dimzas-Dimmes izstādi, veltītu izcilajai Dimzu dzimtai. Diāna šo izstādi nosaukusi par «Dimzu DNS».
Jānis
Desmitcīņnieks Jānis Dimza popularitāti visā pasaulē ieguva pēc 1932. gada olimpiādes Losandželosā. «Jānis Dimza bija ideāls desmitcīņnieka tips. Viņa 1,90 m garajā augumā bija apvienots lāča spēks ar stirnas vieglumu un ātrumu un sevišķām dāvanām gandrīz vai visās vieglatlētikas nozarēs,» – tā viņu raksturojis sporta gaitu draugs Gvido Jekkals. Daudzās starptautiskās un valsts sacensībās Jānis Dimza cēla godā latviešu sporta slavu. Olimpiādē Losandželosā viņš jau pirmajā dienā izvirzījās pirmajā vietā, bet tad notika negadījums kārtslēkšanā, un no turpmākām sacīkstēm bija jāizstājas. Pasaule vienalga viņam uzgavilēja un atcerējās vēl ilgus gadus. Pēc Latvijas okupācijas Jāni Dimzu 1940. gada 6. augustā apcietināja un 1941. gada 24. jūlijā nogalināja. Sieva Elziņa palika viena ar diviem puisīšiem. Viens no Jāņa Dimzas dēliem Uldis ir Diānas tētis.
Voldemārs un Sape
Jāņa Dimzas vecākais brālis Voldemārs arī bija labs sportists – desmitcīņnieks, bet viņš toties Latvijas vēsturē arvien paliks kā latviešu pirmās spēlfilmas (1930. gadā) «Lāčplēsis» galvenās lomas tēlotājs.
Dimzu ģimene dzīvoja Ipiķu pagastā. Savukārt Jāņa un Voldemāra tēva Jēkaba Dimzas māsa Sape bija precējusies ar veikalnieku Ādamu Zariņu, dzīvoja Rencēnos un laimīgi audzināja četrus bērnus. 1887. gadā nāve pēkšņi paņēma trīsgadīgo meitiņu Paulīni Kristīni. Drīz pēc meitiņas bērēm Sape dzemdēja dvīnīšus – meitu Bertu un dēlu Ādamu, bet pati vairs neatlaba, un 34 gadu vecumā 1887. gada 26. augustā viņu apglabāja Skudrītes kapos, bet pēc četrām dienām viņai blakus guldīja arī tikko dzimušos dvīnīšus. Īsā laika sprīdī Zariņu ģimene bija zaudējusi četras dzīvības. Ādams Zariņš palika viens, audzinot trīs dēlus. Kā jau veikalniekam, Ādamam saimnieciskās vajadzībās vajadzēja bieži braukt uz Rūjienu. Kādā 1888. gada lietainā rudens dienā no kārtējā brauciena viņš mājās neatgriezās. Pie Sedas upes tilta viņu bija aplaupījuši un nogalinājuši ļaundari.
Kārlis Reinholds
Visus trīs bez vecākiem palikušos puisīšus savā ģimenē pieņēma Dimzas ģimene Ipiķos. Viens no šiem zēniem – Kārlis Reinholds Zariņš – vēlāk kļuva par Latvijas Republikas diplomātu, no 1933. gada jūlija par Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāju, vienlaikus bija arī ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lielbritānijā. Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1940. gada 17. maija lēmumu viņam kara gadījumā tika piešķirtas ārkārtējas pilnvaras pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un PSRS. Tās deva tiesības sūtnim Kārlim Reinholdam Zariņam izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvībām, rīkoties ar visiem valsts līdzekļiem, atstādināt no amata sūtņus, atcelt un pārcelt visu pārējo pārstāvību darbiniekus, likvidēt pārstāvības, izņemot sūtniecību ASV, utt. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā sūtnis Kārlis Reinholds Zariņš, pamatojoties uz Latvijas Republikas valdības piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām, nodrošināja Latvijas interešu pārstāvniecību Rietumeiropā.
Pašlaik katru sestdienas vakaru Latvijas televīzijā daudzi ar lielu interesi skatās daudzsēriju filmu «Sarkanais mežs», kur viens no personāžiem ir Kārlis Reinholds Zariņš. Filmā viņu atveido populārais aktieris Uldis Dumpis.
Diāna
Māksliniece Diāna Dimza-Dimme beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju 1992. gadā. Diāna par sevi saka: «Strādāju, domājot par vēstījumu, nevis materiālu. Man ļoti svarīga ir atklātība pret skatītāju. Tas parādās tekstos, bet strukturētās gleznas ir mana stāsta forma, varbūt tieši šādā veidā es mēģinu izstāstīt neaptveramo. Tā ir mana autortehnika, kur, sākotnēji pavadot daudz stundu pie mehāniska darba, man ir vieta kontemplācijai un lūgšanai, to ir grūti dabūt ikdienā.
Šī izstāde man ir izaicinājums. Rūjienā man nav neviena radinieka, bet tā tomēr ir mana «mazā dzimtene», jo no turienes manas senās saknes, krāsu izjūta, temperaments, speķa sālīšana un zemes rakšana, kad ir pavisam slikti...
Es noteikti nemēģinātu šogad uztaisīt kādu izstādi, bet, tā kā tā ir Rūjiena, tad neprātīgi pateicu: «Jā!» Ja tā būtu izstāde kādā prestižā vietā Rīgā, es neuztrauktos, bet Rūjiena – tas tomēr ir ļoti svarīgi man. Saku, ka tā ir vienkārši laba izstāde par to, kas man pieder!»
DIĀNA DIMZA-DIMME. Publicitātes foto