Izmainītā dzīve

Lai ļautos atmiņām par šo notikumu, uz sarunu un stāstu stāstīšanu aicinu rencēniešus, 1989. gada Baltijas ceļa dalībniekus. Cilvēki dažādi piedzīvojuši šo laiku – cits jau pieaudzis būdams, cits vecvecāku statusā, citam tas ir neatņemams bērnības piedzīvojums un pārdzīvojums, bet cits tikai tikko nojauš par bijušo.

Baltijas ceļa maršrutā, vijoties cauri visām trim Baltijas republikām, bija iekļauti arī Rencēni un Lizdēni – toreizējā Valmieras rajona Rencēnu ciema apdzīvotās vietas. Rencēnieši aktīvi iesaistījās akcijā.

«Andri, kas mainījies?» vaicāju rencēnietim, Baltijas ceļa dalībniekam Andrim Ķibermanim. Īsa un lakoniska ir viņa atbilde, kas ietilpst divos vārdos: «VISA DZĪVE».

No Ķibermaņu mājas Baltijas ceļā rokās sadevās visi – pats mazākais Jānis, kuram jau pusotrs gadiņš, mamma Aiva, tētis Andris un vecmāmiņa Lidija. Vectētiņš Kārlis, kas devies mūžības ceļos 1988. gada aprīlī, pārmaiņas Latvijā nesagaidīja. Bet… gaidīja ļoti.

Ķibermaņu dzimtas stāsts ir skaudri līdzīgs daudzu citu dzimtu stāstiem Latvijā. 2. Pasaules karš, politiskās pārmaiņas Latvijā no 1939. līdz  1989. gadam bija ienesis pārmaiņas gandrīz ikkatrā ģimenē. Pārmaiņas, par kurām cilvēki spītīgi klusēja, nerunāja un nesa savos plecos kā smagus nēšus. Budžu un kulaku, tautas nodevēju izsūtīšana uz plašās Krievzemes attālajiem rajoniem – tālo Sibīriju. Absolūta neziņa par nošķirtajiem tuviniekiem – vīriem, sievām, dēliem, meitām. Arī Ķibermaņu mājas saimnieces, Andra mammas, dzimtu skāris šis lāsts – 1949. gadā izsūtīta viņas māsīcas ģimene. Vieta – Račihinska, no kuras ne māsīca, ne viņas divi dēli vairs neatgriezās – viņi palika svešumā. Taču saikne ar Latviju saglabāta – Ķibermaņu ģimene, pieminot savus tuvākos, apmeklējot Likteņdārzu Daugavas krastos, stāda koku – gobu, kas lapos un mūžīgi ļausies tuvinieku atmiņu vējiem…

Andra tēva Kārļa Ķibermaņa ģimene, dodoties bēgļu gaitās, nokļūst Amerikā. Sakari ar tuviniekiem Latvijā saglabājušies , tie uzturēti vēl padomju laikā sarakstoties, arī ciemojoties Rīgā, taču apciemot radus Rencēnos nav ticis ļauts. Tas varēts tikai laikā pēc 1990. gada. Amerikas radi pie sevis ciemos aicinājuši arī Latvijas tuviniekus – tā tālajā  aizokeāna zemē viesojas vecmāmiņa Lidija.

Taču tā nekad nebūtu noticis, ja Dievs un lielā pasaules politika neuzklausītu baltiešu lūgšanu Baltijas ceļā. Kādas atmiņas pavada Ķibermaņu ģimeni no šī laika?

Rencēnu posmā – vietā, kur krustojas Rūjienas – Valmieras šoseja un Skolas iela Rencēnos, netālu no skolas, cilvēku daudz. Pulcējas kaimiņi, radi, draugi. Cilvēki par šo akciju uzzinājuši no  avīzēm, radio, televīzijas ziņām. Kaut akcija paredzēta septiņos vakarā, brīnišķīgi saulainajā laikā ļaudis sanāk ātrāk. Pasākumu organizē Latvijas Tautas fronte, braucot ar mašīnām un pa skaļruņiem informējot cilvēkus par grupēšanos ceļa posmos, kur pietrūkst dalībnieku. Akcijas dalībnieki bijuši ļoti draudzīgi, savstarpēji labestīgi, dziedājuši dziesmas, kas viena pēc otras celtas laukā kā no pūra lādēm. Valdījusi paļāvība un uzticēšanās.

Kibermaņu ģimene šim pasākuma gatavojusies īpaši – ņēmuši līdzi pie Cēsu amatniekiem darinātu brīvās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Šis karogs skolas posmā bijis vienīgais. To nesusi pati vecmāmiņa Lidija Ķibermane. Par  dalību Brīvības ceļā nav bijis šaubu – notikums ģimenē ticis pārrunāts, un  vienprātīgi izlemts: mēs būsim tur. Sajūtas bijušas pilnas pacilātības un lepnuma. Valdījis prieks, ka tauta var sadoties rokās, savstarpēji uzticēties cits citam kā savējiem. Akcijā piedalījušies pārsteidzoši daudz cilvēku, kam arī atmiņās, tāpat kā Ķibermaņu ģimenei, palicis spilgtākais – mēs, mūsu ģimene un karogs. Šis karogs kopā ar vecmāmiņu Lidiju pabija arī tautas manifestācijā Rīgā – Daugavmalā.

Vēlākajos gados, Latvijai brīvi veidojoties, aug arī Latvijas ģimenes. Ķibermaņu ģimenē jau 1987. gadā dzimušajam Jānim piedzimst brālis Oskars. Gadu vēlāk – 1994. gadā brālītis Roberts. Katram no trim tēva dēliem veidojas savs interešu un izglītības ceļš. Visi skolas gaitas uzsākuši Rencēnu pamatskolā, taču vēlāk ceļš vedis un Valmieras Viestura vidusskolu. Pēc Viesturskolas Jānis un Oskars sporto Murjāņu sporta internātskolā, bet jaunākais brālis Roberts apgūst mūziķa prasmes un iemaņas Valmieras bērnu mūzikas skolā, lai vēlāk skolotos par pianistu Rīgā, E. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Pēc tās Roberts turpina mācības Mūzikas akadēmijā, šobrīd strādā Ķekavas mūzikas skolā un darbojas kā koncertmeistars dažādās meistarklasēs.

Vecākais brālis Jānis izglītību guvis Ventspils augstskolā, bet vidējo brāli Oskaru visi zinām kā Latvijas izlases bobslejistu Mazo Osi. Viņš turpina savas vecmāmiņas Lidijas Ķibermanes, kas bijusi fizkultūras skolotāja Rencēnu skolā, ceļu. Skolotāja izskolojusi vairākus sportistu sabiedrībā zināmus rencēniešus, autosportistus brāļus Traubergus, bobslejistu Jāni Skrastiņu un citus. Skolotājas Lidijas mazdēls sevi pieteicis kā Olimpisko spēļu dalībnieks, bet šobrīd viņam jau 2. vieta Pasaules kausa kopvērtējumā bobslejā. Viņa panākumi atbalsojas arī Burtnieku novadā – Olimpiešu parkā, Valmieras pagastā, aug un zeļ koks arī Oskaram – Latvijas spēka koks ozols.

Tik ļoti ir mainījusies dzīve Ķibermaņu mājās. Vecmāmiņa Lidija šogad sagaidīja savu 89 gadu jubileju, pār mājas slieksni savus pirmos solīšus sper arī mazmazbērniņi, kurus ģimene atkal lolos un audzinās stiprus, gudrus un darbīgus. Mācīs izraudzīties sev svarīgo, atrast mērķus un neatlaidīgi tos sasniegt. Parādīt ne tikai sev un ģimenei – mēs varam, bet savā interešu un izglītības ceļā aiznesīs savas dzimtas vārdu pasaulē – ar Latvijas karogu, kā vecvecmāmiņa Lidija un tētis, Mazais Osis.

SARKANBALTSARKANAIS KAROGS toreiz bijis skolotājas Lidijas Ķibermanes rokās. Par došanos Brīvības ceļā nav bijis šaubu. Tagad skolotāja jau vecvecmāmiņas godā.