Vidzemes pedagogi iepazīst Sēliju

Sēlijas pusē atrodas viens no katram Latvijas iedzīvotājam īpašiem objektiem – Likteņdārzs, kas ir dabā veidots simbols tautas nemitīgai atjaunotnei un izaugsmei. Tā ir vieta, kur satiekas gan cilvēka, gan valsts pagātne, tagadne un nākotne, un līdzīgi kā Brīvības piemineklis, arī Likteņdārzs tiek veidots, pateicoties cilvēku ziedojumiem un kā tautas dāvana Latvijai tās simtgadē.

Likteņdārzā apvienojas izcila vides arhitektūra ar Kokneses pussalas dabas un Daugavas plūduma krāšņumu. Tautas dārzu veido ābeļu aleja un bruģakmens ceļš, kas ved uz ozolu sardzes ieskauto amfiteātri, top sabiedriskā daudzfunkcionālā ēka, Virtuālais piemiņas nams ar digitālo taku un Lielais kalns. No skatu terases paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu un Kokneses baznīcu. Ikvienu sagaida Sirdsakmens un citi objekti, kas vēl tiek izvietoti apskatei. Kokneses parks veidots 1900. gadā pie Pērses ietekas Daugavā, un tajā aug gan vietējo, gan svešzemju koku sugas, kā arī apmeklētājus priecē daudzveidīgās, reti sastopamās savvaļas puķes un daudzi koktēlniecības darbi.

Sēlijā pie Aizkraukles pilsētas atrodas viena no jaudas ziņā lielākajām hidroelektrostacijām – Daugavas Pļaviņu HES, kas ir arī otra lielākā Eiropas Savienībā.

Tālāk nokļuvām Staburaga pagastā, kas ir viena no Jaunjelgavas novada administratīvajām teritorijām tā austrumos Daugavas kreisajā krastā. Savu nosaukumu tā ieguvusi no 1966. gadā appludinātās Staburaga klints Daugavas kreisajā krastā.

Augšzemes augstienes Sēlijas paugurvalnī atrodas trešā apdzīvotā vieta Sēlijā – mazpilsēta Viesīte, kas ir Viesītes novada centrs, jo tā ir lielākā pēc iedzīvotāju skaita. Īpašais lepnums Viesītē ir tās reģionālais muzejs «Sēlija», kura misija ir iemūžināt un glabāt Sēlijas kultūrvēsturiskā novada un seno sēļu cilts vārdu, veidot un nostiprināt sēlisko pašapziņu Viesītes un Sēlijas kultūrvēsturiskā novada ļaudīs. Nozīmīgu muzeja daļu veido ekspozīcija par Viesītes šaursliežu dzelzceļu, kas izvietota vēsturiskajā dzelzceļa depo teritorijā un ēkās. Saglabātā lokomotīve un divi vagoni ir atpazīstamākais tūrisma objekts Viesītē.

Šobrīd otrs atpazīstamākais un populārākais tūrisma objekts Viesītē ir baltā Āža skulptūra, kas rotā pilsētas Zaļā tirgus teritoriju un rada vēlmi ikvienam tūristam tam pieskarties un nofotografēties kopā. Zaļais tirgus ir Viesītes muzeja «Sēlija» komplekss, Mazā bānīša ekspozīcija un nu arī šis agrākā Āža miesta simbols veido ļoti labu apskates objektu tūristiem, kā arī vietu, kur brīvo laiku pavadīt pašiem pilsētas un novada iedzīvotājiem.

Nedrīkst nepieminēt arī augstāko vietu Sēlijas paugurvalnī Ormaņkalnu, kas ir 167 m augsts paugurs, relatīvais augstums – 86,5 metri. Kalna virspuse un stāvās nogāzes ir pārsvarā klajas, tāpēc no tā paveras plašas ainavas uz Saukas dabas parku un Saukas ezeru. Tagadējais kalna nosaukums cēlies no «Ormaņu» mājām, kas atrodas pie netālā Līgo kalniņa. Ormaņkalnā atrodas atpūtas vieta, bet netālajā Borīšu kalnā – skatu tornis, kas parasti tiek saukts par Ormaņkalna skatu torni.

Sēlijā apmeklējām arī Raiņa dzimto vietu Tadenavā, kas ir mūsu izcilā dzejnieka saules un mīlas filosofijas šūpulis. Jaunajā ekspozīcijā, ko veidojuši muzeja speciālisti sadarbībā ar dzejnieci Inesi Zanderi un dizaina biroju H2E, saules motīvam piešķirta vadošā loma. Saule, kas rit visu cauru dienu pa debess jumu, ir kā muzeja apmeklētāju ceļvedis. Saule iespīd tēva istabā, kur aug Pliekšānu dzimtas koks. Tur, rēķinot, rakstot un lasot, gādāts par saimniecību un prātots par bērnu nākotni. Saule ielūkojas arī mātes istabā, kur auklēti bērni un pūralādē krāti rokdarbi. Saule vadījusi arī mazo Jāni Pliekšānu caur bērnības mājām un skolām līdz pašai Rīgai.

Tāpat kā Vidzemei cauri vijas Gauja, tā Sēlijai cauri vijas  Daugava, kuras krastos dzīvojuši leģendām apvītie koku pludinātāji – plostnieki, kuru piemiņai ir uzstādīts Piemiņas akmens. Pašā Dunavas pagasta centrā atrodas arī Dunavas Svētā Jāzepa Romas katoļu baznīca, kas ir Romas katoļu Rīgas Metropolijas Jelgavas diecēzes draudzes baznīca, kurā mums bija lemts iekļūt un izbaudīt arī ērģeļu skanējumu.

Otrās dienas rītu sākam Jēkabpilī, kas ir viena no deviņām Latvijas republikas nozīmes pilsētām un izveidojusies līdzās Daugavas labajā krastā jau 1237. gadā uzceltajai Krustpils pilij. Savukārt apbūve Daugavas kreisajā pusē attīstījusies, pateicoties plostnieku un strūdzinieku darbībai, un 1670. gadā hercogs Jēkabs šai apmetnei piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu Jēkabmiests.

Jēkabpilī krustojas valsts galvenās tranzīta dzelzceļa līnijas, kurām ir starptautiska nozīme. Latvijas ietvaros šīs līnijas savieno Jēkabpili ar Rīgu, Jelgavu, Rēzekni un Daugavpili. Krustpils stacija uz šīm maģistrālēm ir svarīgs transporta mezgls, kas apstrādā kravas un sadala transporta plūsmas pirms galamērķiem. Jēkabpilieši lepojas arī ar to, ka pilsētā atrodas viens no Strūves ģeodēziskā loka punktiem, kas 2005. gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Par pilsētas simboliem tiek uzskatīta arī Krustpils pils un Jēkabpils Svētā Gara klosteris, kas attēloti arī Jēkabpils pilsētas logotipā. Svētā Nikolaja Brīnumdara pareizticīgo klosteris ir viens no senākajiem kultūrvēsturiskajiem objektiem Jēkabpilī. Kā pastāstīja mūsu gide, Dievnams celts 19.gs. otrajā pusē bizantiešu stilā. Tā piecu kupolu siluets ir neatņemama pilsētas panorāmas sastāvdaļa. Klostera sētā atrodas arī Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, kas unikāla ar savu miniatūro izmēru 17x19,5 metri. Kopš 2008. gada dievnamā ir atgriezusies Dievmātes Marijas brīnumdarošās Jakobštates ikonas kopija, kas ik gadu pulcē lielu skaitu svētceļnieku.

Pilsētas skvērā pie Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Pasta ielā atrodas izcilā latviešu komponista klasiķa Jāzepa Vītola piemiņai veltītā skulptūra «Mazais vijolnieks» un piemiņas plāksne, pie kuras tradicionāli pieņemts nest ziedus. To izdarījām arī mēs – kā nekā arī Valmieras bērnu mūzikas skola ir nosaukta šī izcilā komponista vārdā.

Arī Sēlijā, tāpat kā citviet Latvijā, vēsturiski ir noritējušas sīvas brīvības cīņas, un 1925. gadā Krustpilī tika uzstādīts piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Piemineklis tika nopostīts 1950. gadā. Mūsdienās varam apskatīt atjaunoto pieminekli, un netālu no tā atrodas piemiņas akmens represētajiem.

Starp Zemgales, Vidzemes, Latgales un Sēlijas novadiem jauni un uzņēmīgi cilvēki ir izveidojuši savu alus darītavu «Bursh», kas ir viena no mazākajām alus darītavām Latvijā un atrodas Pļaviņu novadā Aiviekstes upes krastā. Alus cienītājiem pieejams tumšais un gaišais alus Bursh, kas ir dabisks no ūdens, miežu iesala, apiņiem un rauga gatavots, uz malkas krāsns vārīts, ozolkoka mucās raudzēts un 30 dienas gatavināts alus. Mājīgā alusdarītava, viesmīlīgie saimnieki, sakoptā vide un gleznainā vieta pulcē cilvēkus uz dažādiem saturīgiem un muzikāliem pasākumiem.

Atgriežoties mājup, paugurainais Vecpiebalgas puses autoceļš ved gar Brežģa kalnu – pauguru Vidzemes augstienē Piebalgas paugurainē, kura virsotne ir apaugusi ar mežu. Ir iepazīts vēl viens novads mūsu dzimtajā zemītē un jēgpilni pavadīts laiks visiem kopā. Paldies par labu atpūtu un pozitīvi bagātīgiem iespaidiem mūsu starpnovadu arodbiedrības vadītājai Zintai Irbei un valdes loceklei Andai Asafrejai par ieguldīto darbu ekskursijas plānošanā, organizēšanā, mūzikas skolas kolēģei Līgai Ivānei par sniegto ērģeļmūzikas baudījumu dvēselei Sēlijas baznīcās un īpašs paldies arī mūsu jaukajam šoferītim Uģim no VTU Valmiera.

Kā teicis Teodors Fontāns, «augstākā laime ir padarīt laimīgu kādu citu». Atpūties, emocionāli uzlādēts un laimīgs pedagogs ir ļoti būtisks izglītības sistēmā, lai audzinātu un izglītotu laimīgu skolēnu.

EKSKURSIJĀ UZ SĒLIJU devās Izglītības darbinieku Valmieras arodbiedrības arodkolektīvu vadītāji un aktīvisti. Marutas Kazinovskas foto