«Sillakas», kur viss radīts mierīgai atpūtai

Liepas pagasta «Sillakas» kopā ar mežu platībām nu jau aizņem 70,2 hektārus un piedzīvojušas ievērojamas pārmaiņas. No 1991. gada septembra, kad ģimene īpašumu atguva, sākās dīķu rakšana, un pamazām «Sillakās» tapuši 12 lielāki un mazāki dīķīši – vispirms foreļu, tad arī karpu un storu dīķi. Pašlaik sešos no tiem tiek nobarotas zivis, seši, attīstot komercdarbību, atvēlēti makšķerēšanai.

Vai dīķi savā starpā saistīti?

Ne visi, jo no zinātniskā viedokļa veidot kaskādes ir bīstami – ja augšējā dīķī iemestos kāda slimība, tad tā būtu visos pārējos. Tāpēc cenšamies dīķus sadalīt austrumu un rietumu dīķos, katram ietece un iztece ierīkota atsevišķi. Zivīm ir sava medicīna. Lai novērstu bīstamību inficēt visu zivju baru, noķertās ir aizliegts atlaist atpakaļ dīķī.

Visā pasaulē makšķernieki ir sadalījušies divās nometnēs – vieni ir par to, ka zivis ir jālaiž vaļā, otri pret. Es piederu pie tiem 50%, kas ir pret atlaišanu. Pirmkārt, tās ir inficēšanās briesmas, otrkārt, no morālā viedokļa man nav pieņemams, ka cilvēks prieku gūst, mokot un darot sāpes kādam dzīvniekam. Šāds prieks ir sadistisks, jo zivs cieš. Īpaši foreles, kurām ir augsta nervu sistēma un var piemeklēt mikroinfarkts. Ja tādas atlaiž, ir liela varbūtība, ka 25% nobeidzas. Tā ka attaisnot sadistus nekādi nevar. Ir jautājums, ko darīt ar noķertajām mazajām zivtiņām. Es saku – nu tādēļ tu esi makšķernieks. Rīki jāsariktē tā, lai ķertos lielākas.

Foreļu dīķī tikko, skaļi kliegdams, pārlidoja gārnis. Tas taču pārtiek no zivīm!

Gārņi nav tik lieli postītāji kā ūdri. Spriediet paši – vienam ūdram dienas bioloģiskā norma ir 4,5 kilogrami zivju gaļas. Ja viņi ir četri cilvēki – tēvs, mamma un divi bērni... Šī ūdru nelaime ir visiem zivkopjiem, un risinājumi ir sarežģīti un dārgi, jo šis dzīvnieciņš ir Sarkanajā grāmatā, izķert un nogalināt nedrīkst. Es arī to nemaz nevarētu, lai gan jau sešdesmit gadus esmu mednieks. Ūdriem ir tik mīlīgi purniņi, viņi arī ir vienīgie no caunveidīgajiem, kas nav agresīvi pret cilvēku.

Izaudzējām un pagājušajā rudenī dīķī ielaidām tonnu un simt kilogramu samiņu, lai šovasar viņus varētu ķert. No rudens samiņi ēda kā zvēri, pavasarī nesapratām, kas notiek – neēd, neķeras. Nolaidām dīķi un atradām tikai četras ūdru laikam izbrāķētas nelielas zivtiņas. Braukājot pa dambi, ūdru mājā jeb kūtiņā iekrita traktoriņš, parakām un ieraudzījām, ka visu mūsu samu galvas saliktas čupiņā. Skaidrs, kas ir pie vainas. Mans somu draugs Matti teica, ka mēs par šiem postījumiem laikam esam saņēmuši lielas kompensācijas un kļuvuši bagāti, vismaz Somijā tā esot. Viņš tikai paziņojot attiecīgām struktūrām, ka dīķos saimnieko ūdrs, tūlīt atbraucot četru struktūru pārstāvji un piešķirot kompensācijas, lai zivkopis ap dīķiem var uzbūvēt žogus, jo šī zivju aizsardzības metode nav lēta. Vienam dīķītim, kurā atrodas nobarojamās zivis, žogs izmaksāja ap diviem tūkstošiem eiro, bet esam atļāvušies uzlikt diviem. Tagad krājam naudu, un varbūt varēsim vēl kādu dīķīti nosargāt. Kamēr citas iespējas nav (Latvijā zivkopjiem kompensācijas nemaksā), darbojamies paši.

ŽOGS – vienīgais legālais paņēmiens cīņā ar ūdriem. Cik augsts virs zemes, tikpat arī zem zemes. Virs tā elektriskais gans. Taču ūdri ir arī gudri – izpētījuši, ka starp elektriskā gana impulsiem var izlīst žogam cauri. Viņi pa gabalu jūt elektromagnētiskās svārstības. Ja ūdrs pieēdis pilnu guzu, ķer zivis sporta pēc. Ir īsts feinšmekers – izēd aknas, pēc tam nokož zivis, mācot medīt saviem bērniem. Jāņa Līgata foto