Valmiera parāda raksturu uzvarā pār Liepāju

Kārtējā tā sauktajā izlašu pauzē virslīgas komandas šajās divās nedēļās gatavojās kā nu kura, mūsējā šeit pat Valmierā, aizvadot arī savstarpējās pārbaudes spēles. Valmieras komandai šai laikā iztrūka trīs spēlētāji – lielajā izlasē tika iesaukti Boriss Bogdaškins ar Ēriku Punculu, bet U21 Alvis Jaunzems. Pie spēlēšanas tika vien Jaunzems, izejot sākumsastāvā gan spēlē pret Igauniju (1:2), gan Bulgāriju (0:0). Jāatzīmē, ka 2020. gada UEFA EČ atlases spēlē pret Izraēlu (1:3) no zvana līdz zvanam nospēlēja valmierietis Roberts Savaļnieks (RFS).

Spēlei Liepājā mūsu futbolisti sākumā gatavojās Vidzemes Olimpiskajā centrā uz mākslīgā seguma laukuma, jo bijusi tāda informācija, ka arī spēle notiks uz tāda paša seguma, bet, līdzko bija skaidrs, ka tomēr tā notiks galvenajā – Daugavas stadionā, tā treniņi pārcēlās uz limbažnieku.

Valmieru laukumā svētdien pirmo reizi šajā sezonā ar kapteiņa apsēju ap roku izveda Aleksejs Grjaznovs – pašaizliedzīgais balsta pussargs šo godu nopelnījis ne tikai ar savu atdevi, bet arī ar pārliecinošo spēli. Visai liels pārsteigums daudziem bija Gata Kalniņa iekļaušana sākuma vienpadsmitniekā. Kā vēlāk izrādījās, Pertija apspēlēja savu kolēģi pretinieku nometnē – Mareku Zuntneru – tīri taktiski: kamēr Liepāja spēlēja ierastā izkārtojumā, Valmiera izvēlējās laukumam un pretiniekam atbilstošāko veidu. Ja vēl kāds saka, ka futbolam un šaham maza līdzība, viņš kļūdās.

Liepājnieki, kā bija gaidāms, ātri pārņēma spēles iniciatīvu, respektīvi, pretinieki to viņiem atdeva. Toties to neatdeva Valmieras līdzjutēji tribīnēs – gaidot, kad skanēs pilsētā, kurā piedzimst vējš, sadzirdējām stāv pāri visam Valmiera. 12 spēlētājs šajā reizē tiešām palīdzēja, to pēc spēles atzina arī uzvarētāju komandas futbolisti.

Pirmie vārti spēlē tika gūti 14. minūtē pēc Kriša Kārkliņa kļūdaina lēmuma pie sava kreisā flanga laukuma sānu līnijas – viņu izmanīgi apzaga Amancio Fortešs, tālāk veicot nekavētu reidu uz laukuma centru un raidot precīzu tālšāvienu no aptuveni 20 metriem – 0:1. Atbildes gājiens sekoja puslaika izskaņā. Vēl pirms tam no laukuma tika norauts Bogdaškins, viņa vietā nāca Mārcis Ērglis. Valmieras pirmos vārtus noorganizēja divu afrikāņu futbolistu sadarbība, no laukuma labās malas teicamu centrējumu veica ganietis Ofosu Apija, uz to augstā lēcienā atsaucās nigērietis Tolu Arokodare, un sitienā ar galvu bumba atrada vajadzīgo spraugu Raļkeviča sargātajos vārtos. Interesanti, ka divcīņā ar Tolu zaudētājs palika viņa vienaudzis Roberts Krists Jaunarājs-Janvāris, tieši uz šo futbolistu Pertija pirms spēles treniņos tika norādījis kā uz pretinieku komandas vājāko posmu. Pašā, pašā puslaika izskaņā teju savos vārtos bumbu ar galvu ieraidīja Olaide Badmus, nelielu ažiotāžu šajā epizodē izsauca tiesneša Aleksandra Anufrijeva liepājniekiem liegtā stūra sitiena izspēle.

Arī otrais puslaiks iesākās ar aukstu dušu viesiem – 52. minūtē soda laukumā Anufrijevs tika saskatījis noteikumu pārkāpumu pret Jāni Ikaunieku; zinot spēles likmi, šādam lēmumam bija jābūt ļoti pamatotam. Diemžēl atkārtojumā labi varēja pārliecināties, ka vaininieks Ērglis spēlēja tīri bumbā, pēc kā Ikaunieks viņam uzkāpa uz kājas un nevis otrādi – arī bīstamu spēli no Ērgļa puses šeit sazīmēt nekādi nevarēja. Būtu VAR, pendeli noteiktu atmainītu, bet mums vēl tā Latvijas futbolā nav un labu laiku nebūs. Lazarevam minot uz otru pusi, bet Ikauniekam sitot kreisajā stūrī, nonācām atkal iedzinējos.

Pēc šā pavērsiena spēle kļuva atvērtāka, Liepāja nosēdās, un Valmiera arvien organizēja uzbrukumus citu pēc cita. Manāmi vairāk par sevi lika manīt arī uzartais laukums, bumba vairākas reizes ar futbolistiem izstrādāja ļaunus jokus, palekdamās pirms sitiena. Rudens futbols visā krāšņumā, bet jebkurā gadījumā tāds ir labāks nekā spēle uz sintētikas.

Tuvojoties spēles beigām, krietni dzīvāki izskatījās valmierieši, svaigāki – kā nu ne, ja visu spēli viņi tika spēlējuši ar garām piespēlēm, daudz mazāk skrējuši nekā pretinieki – šeit arī šī taktika sāka nest savus augļus. Labas izdevības sāka rasties Tolu, Teikšeiram, Punculam. Liepājnieki atbildēja ar diviem bīstamiem atbildes gājieniem, un tas arī viss. Pēc Jaunzema un Nakamuras izlaišanas spiediens uz Raļkeviča vārtiem jau kļuva iespaidīgs. Viesu centieni vispirms atmaksājās spēles 82. minūtē, kad, tiekot galā ar diviem aizsargiem, izlīdzinājuma vārtus guva Tolu. 2:2 nederēja nevienai komandai, tāpēc pēc vārtiem nu skrēja arī Liepāja. Tas atbrīvoja brīvās zonas, kuras teicami izmantoja Pertijas padotie. Vispirms Teikšeiru izvest vienu pret vienu neizdevās Punculam, bet otrajā reizē jau tiesneša pieliktajā kompensācijas laikā to viņš paveica ar uzviju, kā no grāmatas – Nakamura Punculam, Punculs Teikšeiram, kurš no soda laukuma vidus, apsteidzot Ivanovu, sita precīzi, gūstot arī šīs spēles uzvaru nesošos vārtus. Jāpiebilst, ka šo vārtu epizode sākās ar Grjaznova laukuma vidū pretiniekam atņemtu bumbu. Emocijas pēc šīs uzvaras mūsu futbolistiem un visai kuplajam fanu bariņam neapdzisa līdz pat Valmierai. Ar tām arī tiks sagaidīta šīs svētdienas spēle savās mājās pret Spartaku.

Tamazs Pertija pēc spēles: «Šodien bija prātam neaptverama futbola atmosfēra. Paldies arī mūsu līdzjutējiem, kuri bija atbraukuši. Bija kaifs atrasties šādā spēlē. Pateicos saviem spēlētājiem, kuriem šodienas uzdevums bija tikt galā ar tiešām lieliskiem pretinieku futbolistiem, viņi parādīja raksturu, un tieši pateicoties tam, ne meistarībai, mēs tikām pie uzvaras. Šajā spēlē atteicāmies no skaista futbola, galvenais mums bija rezultāts, un to mēs panācām. Izmantojot iespēju, gribu apsveikt manu draugu (Liepājas treneri Mareku Zuntneru – aut.) ar dēla piedzimšanu, lai Liepājai izaug par vēl vienu futbolistu vairāk, bet galvenais, lai viņš būtu vesels un kopā ar vecākiem.»

Mareks Zuntners: «Apsveicu Valmieru ar pelnītu uzvaru. Viņi parādīja rakstura stiprību. Principā tas, kam viņi gatavojās un kur viņi meklēja uzvaru, viņiem vainagojās ar panākumu. Zinājām, ka viņi tā var spēlēt, bet netikām ar to galā. Ļoti skumīgi zaudēt šādas spēles. Iespējams, kaut kur es kļūdījos, bet futbolistiem neko pārmest nevaru. Cik laukums atļāva, centāmies spēlēt kombicionāli, bija vēl vairāki momenti, bet mēs zaudējām. Kā zināms, uzvar stiprākais, un tā šodien bija Valmiera.»

Pēc šīs uzvaras un nākamo mūsu pretinieku FK Spartaka neizšķirta pret FK Metta (2:2) esam turpat pie kārotās ceturtās vietas – gan mums, gan jūrmalniekiem pa 41 punktam 29 spēlēs. Mazliet atrāvušies ventspilnieki (47 p. 30 spēlēs), bet samērā drošu sešu punktu attālumā no mums jau liepājnieki (35 p. 29 spēlēs). Runājot par Eirokausiem, sapni par tiem vienā rāvienā var izdzēst Jelgavas futbolisti, tiem uzvarot RFS šīs sestdienas Viensviens Latvijas kausa izcīņas finālā, tad no Virslīgas ceļazīmes uz apsolīto zemi paņems tikai pirmo trīs vietu ieguvējas. Tā ka turēsim īkšķus par RFS. Ja viņiem izdosies, tad spēle šosvētdien pret Spartaku (tās sākums VOC pl. 14) būs īpaši intriģējoša.

FK Liepāja – VALMIERA GLASS VIA 2:3 (1:1)

Vārti: Fortešs 14’, J. Ikaunieks 54’ (no 11 m.s.s.) – Arokodare 40’, 82’, Teikšeira 90’+3’

Brīdinājumi: Strumija 32’, Fraidejs 80’, Spataru 89’ – Grjaznovs 64’

Sastāvi: Raļkevičs (v), Ivanovs (k), Jurkovskis, Jaunarājs-Janvāris, Tobers, Strumija, Fortešs (75’ Toress), J. Ikaunieks, Ķigurs, Fraidejs (80’ Jemeļins), Hilariu (61’ Spataru) – Lazarevs (v), Kārkliņš, Leliss, Apija, Badmus (71’ Nakamura), Grjaznovs (k), Bogdaškins (38’ Ērglis), Punculs, Arokodare, Teikšeira, Kalniņš (62’ A. Jaunzems).

Spēles tiesnesis: Aleksandrs Anufrijevs

Skatītāji: 369

PRETINIEKU BIEDS. Divu vārtu autors tik ļoti svarīgajā spēlē pret Liepāju – Tolu Arokodare. Mārtiņa Sīļa foto