Jauniešiem rūp pasaule rītdien
Lai arī aptaujas rāda, ka tieši jaunieši ir viskūtrākie atkritumu šķirotāji, tai pašā laikā viņi ir pirmie, kas gatavi domāt globāli, atsakoties no plastmasas iepakojuma un pievēršoties zaļajam dzīvesveidam. Šajā sakarā iztaujāju Valmieras Viestura vidusskolas absolventes ELIZABETI LOČMELI un ELVITU ALKSNI, kuras skolas laikā tika iesaistījušās Ekoskolu kustībā, kā arī pārstāvējušas savu skolu Eiropas jauniešu Ūdens parlamentā un šobrīd, jau esot studentu ādā Rīgā, joprojām turpina dzīvot zaļi.
Zaļajai domāšanai pievērsusi Ekoskola
«Lielāko savas dzīves daļu esmu nodarbojusies ar orientēšanās sportu, devusies pārgājienos, izbaudījusi brīvības sajūtu dabā. Šāds dzīvesveids man vienmēr ir licis domāt par dabu un tās vērtībām, taču lūzuma punkts noteikti bija brīdī, kad izpratu, ko nozīmē Ekoskola, ko nozīmē klimata pārmaiņas,» ar savu pieredzi dalās Elizabete. «Un, kad sapratu, ka es neesmu vienīgā jauniete starp saviem vienaudžiem, kas par to domā, tas man deva vēl lielāku motivāciju iesaistīties un līdzdarboties. Jo vairāk sāku darboties šajā jomā, jo vairāk iespēju parādījās piedalīties dažādos projektos, apmaiņas braucienos.»
Arī Elvita atklāj, ka startu devusi Ekoskolu kustība: «Ja nemaldos, pirms pieciem gadiem bija mans pirmais Ekoskolu forums. Iniciatīva nāca no ģeogrāfijas skolotājas. Forumā dzirdēju dažādas interesantas lietas, kuras pat nebiju ikdienā pamanījusi. Šajos forumos parasti piedalās dažādi lektori, un tas, ko es no viņiem uzzināju, lika mainīt manu domāšanu gan uztura izvēlē, gan ikdienas darbībās. Pirms iestājos studijās, četrus gadus biju veģetāriete, tāda kļuvu pēc tam, kad daudz ko uzzināju par mūsdienu lopkopību. Un vēl aizvien cenšos turēties pie šī veģetārā uztura.»
Nē plastmasas maisiņiem
Elizabete stāsta, ka vissvarīgākais, kas viņai palīdz piekopt zaļo dzīvesveidu, ir domāšana: «Es domāju ne tikai par sevi, bet arī par to, kas notiek pēc manām darbībām. Piemēram, veikalā nekad nelieku trīs tomātus plastmasas maisiņā, jo zinu, ka, pirmkārt, kad būšu aizgājusi mājās, es šo maisiņu vairs neizmantošu, tātad tā izmantošanas laiks ir maksimums viena stunda, otrkārt, zinu, ka šādus maisiņus nevar pārstrādāt. Tātad vēl daudzu jo daudzu paaudžu garumā šis maisiņš kaut kur lidināsies pa gaisu vai peldēs okeānā. Un tas viss trīs tomātu dēļ. Tāpat ikdienā domāju līdzi par produktu izvēli – iegādājos vietējos produktus, jo tie ir veselīgāki, turklāt mērojuši daudz īsāku ceļu no saimniecībām, tātad to ceļš līdz pārdošanai ir prasījis iztērēt daudz mazāk enerģijas. Ļoti reti iegādājos jaunas drēbes, visbiežāk iegādājos apģērbu AndelēMandelē, kur cilvēki var pārdot savas drēbes vai nopirkt citu, sludinājumos ievietoto, apģērbu.»
Līdzīgās pārdomās dalās arī Elvita: «Bieži ikdienā aizdomājos par tām mazajām lietām, ko katrs cilvēks patiesībā var darīt, lai saudzētu vidi. Piemēram, es izvairos no plastmasas maisiņiem. Tas ir ļoti vienkārši, jo ir ieviestas pašapkalpošanās kases, kurās pats var mierīgā garā svērt savus produktus, neskatoties uz neapmierinātām kasierēm, jo redz – ābolus tu neesi ielicis plastmasas maisiņā. Tāpat ir ar banāniem, tos arī nelieku maisiņā, jo tie paši par sevi jau ir iesaiņoti savā mizā. Vēl savā ikdienā cenšos izvairīties no dzīvnieku izcelsmes produktiem, lai gan tas nav tik viegli, jo dažreiz manis izvēlētā profesija (militārā – aut.) ierobežo iespējas izvēlēties pārtiku, ko lietot uzturā. Šobrīd mans jaunatklājums ir bambusa zobu birste. Uzskatu, ka šis būs labs veids, kā izvairīties no plastmasas zobu birstēm.»
Būt zaļam ir stilīgi
Nereti dzirdēts, ka tieši jaunieši šādu dzīvesveidu piekopj, jo tas ir stilīgi. Tam piekrīt arī mūsu varones, sakot, ka šobrīd pasaulē ir aktuāli būt zaļam.
«Daudz atpazīstamu cilvēku ir aktīvi sociālajos tīklos, tādā veidā popularizējot zaļo domāšanu. Protams, sākot domāt par savas ikdienas pievēršanu zaļajam dzīvesveidam, sākumā tas viss var šķist nevajadzīgs, grūti ieviešams un dārgs,» turpina Elizabete. «Sava rīcība jāsāk soli pa solim. Turklāt daudz lietu ar laiku atmaksājas. Varbūt tirgū ir preces, kas ir dārgākas nekā veikalā, bet vismaz zini, ka izdotā nauda ir par kvalitatīvu produktu un nodrošina kādas ģimenes iztiku. Preces iegādāšanās notiek aci pret aci ar pārdevēju. Veikalā mums nav ne jausmas, no kurienes un kā šis produkts ir nonācis plauktos. Arī pievēršoties Zero Waste jeb bezatkritumu domāšanai, mēs tikai iegūstam – patērējam ne tikai mazāk pasaules resursu, bet arī iztērējam mazāk savu līdzekļu.»
«Tagad apkārt ir dažāda uztura un domāšanas piekritēji, un tas vairs neliekas kaut kas rets. Protams, ikdienā gadās saskarties ar apkārtējo komentāriem, bet tas mani neuztrauc, jo viss, ko es daru, ir tāpēc, lai gan man, gan apkārt esošajiem cilvēkiem būtu labāk. Vai tas ir dārgi? Es uzskatu, ka tas ir atkarīgs no paša izvēlēm. Ja ir vēlme pirkt dārgos eco produktus, kur tu maksā ne tikai par kvalitāti, bet arī par zīmolu, tad jā, tas ir dārgi. Bet, ja vairāk izvēlas ēst dārzeņus un kaut ko tādu, tad tas noteikti būs lētāk,» papildina Elvita.
Jaunieši ceļ trauksmi
Taujāju jaunietēm, vai viņas seko līdzi šī brīža spilgtākajai izvirzītajai cīnītājai pret klimata pārmaiņām, sešpadsmitgadīgajai zviedrietei Grētai Tūnberjai.
«Grēta veic ļoti nozīmīgu darbu, taču neuzskatu, ka viņa viena spēs mainīt pasaules likteni. Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri pārvalda lielākās naudas plūsmas pasaulē, jo viņi ir tie, kuri nosaka, vai kaut kas tiks darīts situācijas uzlabošanai vai ne,» tā Elizabete. «Es priecājos, ka jaunieši pauž savu viedokli, tādā veidā parādot, ka mums ir zināšanas par to, kas notiek pasaulē, un ka mums ir svarīgi, kas notiks ar nākamajām paaudzēm, kā tās dzīvos. Paaudzes mainās, taču tas nenozīmē, ka iepriekšējām nav jādomā par to, kas notiks pēc viņu aiziešanas.»
Kas rūp pasaulē
Piedaloties Ūdens parlamentā, abas ir uzkrājušas zināšanas par aktuālām vides problēmām arī daudz tālāk par Latvijas robežām, kontaktējoties ar saviem vienaudžiem, nojautušas, par ko, aizstāvot dabu, cīnās viņu pārstāvētajās valstīs.
Stāsta Elizabete: «Ūdens parlamentā uzzināju ļoti daudz par to, cik atšķirīgi mēs katrs dzīvojam tieši ūdens dēļ. Piemēram, Armēnijā karo par teritorijām, kurās ir pieejams ūdens. Savukārt, kamēr Turcijas kūrortpilsētās esošās viesnīcas saviem viesiem nodrošina tīru krāna ūdeni, tikmēr blakus rajonā vietējiem iedzīvotājiem pa krānu tek dubļains, smilšains ūdens par ļoti augstu cenu. Domāju, ka viņiem topā ir tas, kas arī mums drīz būs topā – cīnīties par pieeju tīram un kvalitatīvam ūdenim. Rietumu valstīs situācija ir līdzīga kā mums, taču franči tomēr mums ir nedaudz priekšā, jo Francijā jau kādu laiku nav iespējams iegādāties vienreizlietojamos traukus. Katrā valstī ir aktuāli domāt par otrreizējo pārstrādi, jo tas samazina saražoto atkritumu daudzumu.»
Rīgas iespējas
Un kā ir dzīvot un domāt zaļi Rīgā salīdzinājumā ar Valmieru, vai tur jauniešiem arī atliek laika šādām domām?
«Rīga ir liela, un iespējas šeit ir daudz plašākas nekā Valmierā, bet uzskatu, ka Valmierā domāšana cilvēkiem ir zaļāka,» tā secina Elvita.
Par plašajām iespējām Rīgā min arī Elizabete: «Ņemot vērā, ka šogad uzsāku studijas programmā Vides zinātne, tad ik dienu esmu ar cilvēkiem, kurus patiešām interesē vide un tas, kas notiek ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Manuprāt, gan Valmieras, gan Rīgas jauniešiem ir līdzīgs redzesloks par to, kas notiek pasaulē. Rīgā bieži var apmeklēt dažādas diskusijas un seminārus saistībā ar šo tēmu, savukārt Valmierā šādas iespējas ir reti, līdz ar to varētu minēt, ka Rīgas jauniešiem ir vairāk iespēju iepazīt un izprast šobrīd aktuālās problēmas.»
Maldīgs miers
Ir dzirdēts daudzus runājam, ka Latvijā dzīvojam kā dieva ausī un visas globālās problēmas mūs neskar, tā, it kā mēs dzīvotu citā pasaulē. Labi, ka mums ir tādi jaunieši, kuri prot ģeogrāfiju un spēj skatīties uz šīm problēmām globāli.
«Vienīgais, kā varam izprast zaļā dzīvesveida domāšanu, ir domāt vairākus soļus uz priekšu. Turklāt ir grūti izprast globālas problēmas, ja dzīvo ar šauru redzesloku. Mums šeit, Latvijā dzīvojošiem, šķiet, ka nav nemaz tik traki. Un, kamēr ūdens mutē nesmeļas, tikmēr dzīvojam skaistā, sakoptā vidē. Bet patiesībā citiem pasaulē jau sen ūdens smeļas mutē, un daļa vainas ir arī no mums. Arī mēs neizbēgami tuvojamies pārmaiņām. Ja iegādājamies kādu produktu, tad tā ceļš nesākas veikalā pie kases un nebeidzas miskastē, kad esam to izlietojuši. Produkta ceļš sākas ar iepakojuma izgatavošanu un produkta izveidi. Un produkta ceļš beidzas tad, kad iepakojums, cerams, tiek nodots otrreizējai pārstrādei un tiek radīts kaut kas jauns. Tā arī ir mana globālā domāšana – izanalizēju, kur sākas un kur beidzas katras lietas ceļš,» daudzpunkti šai tēmai liek Elizabete.
PĒDĒJĀ LAIKĀ PASAULĒ notiek neskaitāmas protesta akcijas pret augošo globalizāciju un tās izraisītajām sekām – klimata pārmaiņām, atkritumu izraisītām problēmām. Attēlā kāda protestētāja plakātā rakstīts – dabā atkritumi neaug. Foto Markus Spiske/unsplash.com
Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.