Kūdras purvu tuksneši vai ziedoši ogu dārzi

«Satelītos izvietoto analizatoru komplekss spēj precīzi noteikt izdalītās SEG gāzes, tieši tādēļ atsevišķām valstīm tiek pārmesta neprecīza gāzu izmešu ziņošana. Fotogrāfijās no satelīta mūsu kūdras lauki izdalās kā sarkani laukumi, un drīz no katra lauka satelīti spēs novērtēt SEG izdalīšanos, tāpēc valstīm vairs nav vērts slēpt no sabiedrības nosusinātos un neizmantotos kūdras tuksnešus. Par kūdras lauku izmešiem valstīm korekti jānorēķinās līdzīgi kā par citiem cilvēka darbībās radītiem CO2 izmešiem.» Tā raksta tehnisko zinātņu doktors Andris Ansis Špats 2018. gadā izdotajā grāmatā «Par Latviju – ziedošu dārzu zemi».

Šo citātu «Liesmas» projekta «Globālais un lokālais» kārtējam pielikumam izvēlējāmies tādēļ, ka profesors Špats ar šo problēmu visdažādākajos līmeņos Latvijā, Baltijā, Eiropā un ASV strādā jau kopš 1989. gada, kad viņš, pabeidzis aktīvās darba gaitas Latvijas Zinātņu akadēmijā, sava tēva mājās Bīriņos izveidoja Latvijā vienīgo pētniecisko jaunsaimniecību «Gundegas». Tajā kopš 1992. gada vecā Laugas purva vienu daļu, izmantojot modernākās dzērveņu audzēšanas tehnoloģijas, viņš ir pārvērtis ziedošā, ogas un augļus nesošā purva dārzā. Minētajā grāmatā tās autors, Latvijas dižbrūkleņu (lielogu dzērveņu) guru Špats raksta: «Šis izdevums ir mēģinājums atbildēt uz jautājumiem, kuri mani urdījuši, jau sākot dzērveņu audzēšanu, veicot «aktīvos» un «pasīvos» eksperimentus, analizējot rezultātus un salīdzinot man pieejamo informāciju no ASV un Kanādas ar mūsu priekšstatiem. Nekas nav absolūtā patiesība, bet patiess CEĻŠ, Pasaules izziņas ceļš.»

Nekur pasaulē tā nedara Tiekoties ar profesoru viņa plantācijā, kurā pašlaik ražo ne tikai 17 šķirņu lielogu dzērvenes, bet atrasta vieta arī pīlādžu, aroniju un pat jaunu dzīvības kociņu stādījumiem, runājam par to, kādēļ Latvijā tomēr salīdzinoši tik mazā platībā ir izdevies agrāk izstrādātajos purvājos atgriezt dzīvību. Andris Ansis Špats kā vienmēr ir tiešs: «Jau sen teicu, ka ar pamestajiem kūdrājiem Latvija būs lielā pakaļā! Piemēram, Baltkrievija apliecinājusi, ka tā katru gadu apzaļumo 1000 hektārus purvu, sējot tur miežabrāli un audzējot citas kultūras, taču Latvija oficiāli neko vērā ņemamu nav apzaļumojusi. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, izmešu ziņā mēs diemžēl esam viena no šmucīgākajām ES valstīm. Spilgts piemērs nihilistiskai attieksmei ir fakts, ka pērn tieši blakus manai gadiem koptajai dzērveņu plantācijai Zemkopības ministrija un VARAM kādam ārzemniekam kūdras izstrādei iznomāja vairāk nekā 30 gadus vecu kūdrāju – tuksnesi, kur nekas neauga. Neskaitāmi pētījumi apliecina, ka šādā vecā kūdrā, pateicoties ultravioletajam starojumam B zonā (UV-B), pastiprinās ādas vēža iespējamība cilvēkiem, kam ilgstoši jāuzturas laukā, bet pašā kūdrājā aktivizējas vielas, kas rada siltumefekta gāzes un noārda ozonu. Piedevām šādā kūdrājā rodas līdz 20 lauksaimniecības kultūrām bīstamām baktērijām mikrosēnītēm. Tiklīdz mans jaunais kaimiņš sāka kūdras ieguvi, tā, mainoties vējam, tas uzpūta no kūdrāja nestos putekļus uz maniem dzērvenājiem. Sākās dzērveņu mēris! Tā nevarot būt, saka, kad zvanu trauksmes zvanus. Bet nekur pasaulē jau tā nedara, ka blakus ražojošai plantācijai atļauj izstrādāt veco kūdru un ar tās kaitīgajiem putekļiem nodedzināt ogu krūmu jaunās galotnītes, kur veidojās ziedpumpuri. Pazīstu divus šampinjonu audzētājus, kuri bankrotēja tādēļ, ka nezināmu iemeslu dēļ visas sēņotnes aizgāja bojā. Aizsūtot izmantotās kūdras mulčas paraugus uz laboratoriju Polijā, noskaidrojās, ka tajā esot 12 kaitīgās baktērijas. Ar dzērvenāju mēri jeb jauno galotnīšu puvi savos laukos sākotnēji nedaudz saskārāmies, ierīkojot purva dārzu un ierokot tajā veco kūdru, bet tad tā mums bija lokālā cīņa, kurā uzvarējām, uzberot skaidas, kas visu dezinficēja. Tagad tā jau bija globālā cīņa, kad tev tīšā prātā pa visu lauku uzpūš nelaimi, un tur tik lielā platībā vairs neko nevari darīt.»

Radiācijas salnas Izrādās, ka ne to vien, apsaimniekojot Laugas purvu, piedzīvojis profesors Špats. Lūk, par vēl kādu globālo problēmu viņš satraucies: «Pasaules valstu vadošie klimatologi secinājuši, ka turpmāk pat reizi desmit gados mēs novērosim tik dramatiskas laika apstākļu novirzes, ko agrāk piedzīvoja tikai simt gados jeb reizi trijās paaudzēs. Piemēram, 2004. gadā stiprs sals bija vērojams 14. maija naktī. Kaut arī iepriekš nebija īpaši karsts, vairākas dzērveņu šķirnes jau bija atmodušās pēc ziemas sala. Tonakt Latvijā zemākā reģistrētā gaisa temperatūra bija –3,5 grādi, bet zāle daudzviet diemžēl bija atdzisusi no –10,5 līdz pat –12,5 grādiem pēc Celsija. Šāda situācija iespējama tikai tad, ja ir ļoti sauss gaiss un augu infrasarkanais starojums aiznes visu augu siltumu, tos atdzesējot. Šo parādību pasaulē sauc par radiācijas salnu. Laugas purvā tā padarīja brūnas lapas vairāku šķirņu dzērvenājiem. Pie tam tas notika, kad netālu no plantācijas austrumu daļā kā dabīgs sargs vēl atradās mežs. Sākot izstrādāt veco kūdrāju, mežu nocirta, un nu pavasaros no austrumiem nākošajam sausajam gaisam vairs nav kur aizķerties. Sausais kontinentālais gaiss, kā zināms, ir dzērvenāju lielākais bieds. Tur, kur mūsu purva dārzos apzināti ir atstāti koki, tur arī pie šādām salnām bija ogas. Tas vēlreiz apliecina, kāda nozīme ir zinoši veidotam mikroklimatam plantācijā. Tikai tā mēs, sargājot sava dārza ražu, varam turēties pretī globālajai problēmai un arī ierēdniecības patvaļai par labu veca kūdrāja izstrādei, nevis ziedošam purva dārzam.»

Kad akās un avotos atgriezīsies ūdens Kad izstaigājām Laugas purva dārzus, ievērojām, ka tajos ir ierīkoti ne tikai dambji ūdens piekļuves regulēšanai, bet arī to, cik tomēr ūdeņiem bagāti ir daudzie kanāli. Arī tā, ierīkojot purvā dārzus, ir ļoti nopietna lieta. Par to profesoram ir savs stāsts: «Neaizmirsīsim, ka purvs vienmēr ir kā paugurs. Augšā ezers arvien ir metru vai pusotru metru augstāks nekā malās, jo dzīvs purvs taču aug uz augšu. Manos purva laukos viss ir izdarīts tā, ka, ja vien vajag, es to augšu pa grāvjiem varu ātri ielaist stādījumos un ūdens pa apakšu baro dzērvenes. Tā, lūk, ir pareizākā purva augu barošanas shēma. Šovasar, kad vairākus mēnešus nebija lietus, manā purva dārzā nekas neizkalta. Jebkurš purvs ar pauguru ir grandiozas, vērtīgas saldūdens rezerves. Ja, sākot purva izstrādi, izrok grāvi un ūdeni nolaiž, viss uzkrājums aiziet uz jūru. Brīnāmies, ka vasarās akas un avoti kļūst tukši, ka lopu dzirdināšanai jāpieved ūdens, arī dīķos tā trūkst. Eiropā ir pieņemti vairāki likumi, kas sargā saldūdens rezerves. Latvijai par katru izstrādāto un tuksnesī pārvērsto purvu būtu jāatskaitās, kur un kā ir izmainīts saldūdens krātuvju režīms. Pie katra nosusinātā purva zemāk dzīvojošajiem sākas ūdens apgādes problēmas. Var likties, kāds gan tur var būt kritums, bet, piemēram, aizbraucot no Laugas purva līdz Bīriņu centram, – kritums ir 8 metri. Tiklīdz mēs te sākām audzēt dzērvenes, Bīriņu kalna galā parādījās ūdens. Tas tādēļ, ka, regulējot un atgriežot dzērvenājiem nepieciešamo seno ūdens līmeni, tas nonāca arī apkārtnes avotu sistēmā. Vienā tās sifonā varējām noteikt ražību, kas bija virs 30 kubikmetriem stundā! Izmantojot rīkstnieku, sapratām, ka šis sifons ir saistīts ar plašu apkārtni apgādājošu pazemes ūdens sistēmu, kas izplatās pat 5 – 6 km tālu. Pēdējos gados tur ir atjaunojušies septiņi zināmie avoti, ūdeņu pietiek arī Pēterupītei, arī Bīriņu ezera noturīgo līmeni vasarās uztur atjaunotie avoti. Ar šiem piemēriem mēs dabā varam pierādīt, ka kūdras ražotnes izveide mūsu augstā purva krastā iepriekšējos 50 gadus bija ievērojami samazinājusi apkārtnes aku, avotu un tekošos upes ūdens resursus. Un tas ir tikai viena agrāk izstrādāta, pamesta un tagad atkal dzīva purva viens piemērs.»

Joprojām bez atbalsta un sapratnes Sarunas noslēgumā profesors Andris Ansis Špats teica: «Pēdējos trīs gados Saeimā vairākkārt ir skatīts un papildināts Meža likums, bet zemnieku un zinātnieku ierosinājums – atļaut zemniekiem privatizēt bijušos kūdras laukus dzērveņu vai citu ogu audzēšanai – tā arī palicis bez ievērības. Tajā pašā laikā ārvalstu kūdras ražotāji šeit joprojām iegūst no mūsu valsts pretimnākošus nosacījumus lētai kūdras lauku nomai (līgumos ne vārda nav ne par ugunsdrošību, ne arī par kaitīgajiem izmešiem!), savukārt zemniekiem ministrija sludina nepieņemamus nosacījumus – nomāt kūdras tuksnešus, ieguldīt to apzaļumošanai milzīgus finanšu un darba resursus, lai gala rezultātā to visu varētu atņemt. Lietuvā ir līdzīgi, tāpēc tur neviens dzērvenes purvā neaudzē, arī ASV konsultanti brīdināja – uz tik netaisnīgiem nosacījumiem ar valsti zemnieks nedrīkst ielaisties. Cik ilgi tas turpināsies? Kad beigsies politiskais nihilisms, kura rezultātā kā sarkani mākoņi no kosmosa virs Latvijas joprojām rēgojas kūdras purvu tuksnešu kaitīgie izmeši?»

PROFESORA DĀVANA. Mums pēc sarunas tika ne tikai tehnisko zinātņu doktora harismātiskā Andra Anša Špata grāmata, bet arī tās autora autogrāfs. Ārijas Romanovskas foto

«Teritorijas, kur savulaik pārtraukta vai pabeigta kūdras ieguve, bet nav veikta rekultivācija, rada siltumnīcefekta gāzu emisijas, tādējādi ietekmējot klimatu. Liela daļa šo teritoriju nav dabiski atjaunojušās gadu desmitiem. Analizējot kūdras ieguves ietekmētās teritorijas Latvijā 50179 ha platībā, noskaidrots, ka: * 36% jeb 18010 ha uzskatāmi par degradētiem kūdrājiem, kuru īpašnieki galvenokārt ir valsts un pašvaldības;  * 30% (15008 ha) platībā patlaban notiek kūdras ieguve, pēc kuras atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem teritorijas īpašnieks pieņems lēmumu par tās turpmāku izmantošanu un rekultivācijas veidu, pārveidojot to no derīgo izrakteņu ieguves teritorijas citā zemes izmantošanas veidā;  * 5% (2380 ha) – pašatjaunojušies kūdrāji, kur notikusi purvam raksturīgās veģetācijas dabīga atjaunošanās, kas, kā noskaidrots inventarizācijā, iespējama tikai tad, ja ir pietiekams ūdens līmenis un palikušā kūdras slāņa biezums kūdrājā;  * 14% (7110 ha) – izveidojušās/mērķtiecīgi izveidotas ūdenskrātuves, applūdušas teritorijas;  * 14 % (6823 ha) – ieaudzis/mērķtiecīgi izveidots mežs;  * 1 % (363 ha) – izveidojušās vai iekoptas pļavas;  * 0,5% (266 ha) – apbūvētas teritorijas;  * 0,4% (219 ha) – teritorijas, kur notiek ogu ražošana.  Tātad vairāk nekā trešdaļa kūdras ieguves ietekmēto teritoriju Latvijā uzskatāma par degradētiem kūdrājiem, kuriem nepieciešama mērķtiecīga, ilgtspējīga apsaimniekošana. Kopumā degradēti kūdrāji atrodas 72 Latvijas novados un divās republikas pilsētās.»No Dabas aizsardzības pārvaldes projekta «LIFE Restore» kūdrāju inventarizācijas atzinumiem 2018. gadā

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.