Svece – gan siltai gaismai, gan interjeram

No kurienes pati esi? No Jūrmalas – Ķemeriem.  Kur smēlies šo ideju? Protams, te tik latviskajās Svennēs visapkārt arī pelēko laukakmeņu netrūkst, arī sveces gan jau šad un tad tiek iededzinātas... Un tomēr? Kaut kā laikam kopā ar Jurģi viss iesākās. Viņš bija taisījis sveču formas. Jā, tā kā mums te apkārt tie akmeņi, tad atnāca doma par akmeņiem. Par svecēm bija tā – es reiz, tas bija pirms gadiem četriem, Rencēnos pavisam nejauši nokļuvu radošā darbnīcā sociālajā centrā, kur tieši todien sievietēm – mājsaimniecēm Līga Stebere ierādīja sveču liešanu. Nāca Ziemassvētki, man sagribējās visiem dāvaniņas sataisīt.  Kā zināms, paštaisītas dāvanas ir tās jaukākās...  Jā. Un tā sveces pie manis atnāca. Toreiz paši uztaisījām sveces – dāvaniņas un intereses pēc aizbraucām uz Valmiermuižas tirdziņu. Ar vienu sveču kastīti. Toreiz mums gandrīz visas sveces izpirka, sapratām, ka laikam jau cilvēkiem patīk un ka var šo lietu attīstīt, turpināt.  Kur dabūji izejmateriālu pirmajai sveču porcijai?  Sākumā bija interneta veikali Rīgā, tur arī pirmos materiālus pasūtīju. Tehnoloģija jau tev it kā bija skaidra, tepat Rencēnos noskatīta. Tur jau bija vienkārši – glāzītēs lējām un vēl kaut kur. Tādas vienkāršas svecītes. Savu tehnoloģiju aptuveni gada laikā attīstīju, kad apmēram sapratu, kāda faktūra man pašai patīk, kas uzrunā. Arī krāsu tonalitāti, visu...  Bet materiālus jau no interneta veikaliem tāpat dabū? Jā, bet nu jau bez starpniekiem, vairāk pa tiešo ar firmām. Tagad materiālus ņemu lielā daudzumā. Vasks nāk no Itālijas, bet krāsiņas vairāk no Vācijas. Iznāk tāds itāļu – vācu – latviešu kopražojums. Tomēr visa tā rozīnīte slēpjas sveču formās, patiesībā arī krāsu gammās – tās tavām svecēm īpašās lietas. Sīmansonu dzimtu es nosauktu par vienu lielu radošu apvienību. Kā top dizains tavām svecēm? Kaut kā jau tās idejas nāk... Formas mēs izgatavojam visi kopā. Vienam ienāk prātā ideja, otram, tā mēs arī tās formas taisām.  Bet te taču viss līdz sīkām niansēm izstrādāts! Šī svece kā baļķēna gals, tā – kā akmens... Kā tik autentisku izskatu svecēm var dabūt? Koka svecēm formas veido vīratēvs Māris, jo viņš arī ikdienā vairāk strādā ar koku. Krāsu toņi ir pilnīgi manā pārziņā.  No kāda materiāla ir tavu sveču formas? No silikona. Gumijas. Mans vīrs Jurģis, savulaik lejot bronzā, iemācījās ar silikonu strādāt. Sākumā silikons ir šķidrā veidā, kad tam piejauc klāt cietinātāju, masa sacietē. Vispār jau silikoni ir dažādi, piemēram, pārtikas ražošanā, arī zobārstniecībā izmantojamie atšķiras.  Pa šo laiku tev Svennēs ar sveču formām būs jau klētiņa pilna iekrājusies... Cik gadus jau lej sveces?  Diezgan jau būs, un ik pa brīdim papildinās. Šis būs ceturtais gads. Sākām ar akmeņiem un latvju rakstiem, tagad mums jau ir koku līnija, dabas motīvi. Kā tu raksturotu savas sveces – tās vairāk ir ekskluzīvi mazā vides jeb interjera dizaina priekšmeti vai tīri praktiski lietojami gaismekļi, ar kuriem izlīdzēties, piemēram, vētras pārtrauktas elektroenerģijas padeves reizē? Gan tā, gan tā. It kā vairāk tās ir dizaina sveces, bet gaismu dod tāpat kā citas! Bet cilvēkiem jau žēl dedzināt (smaida)...  Te uz galda redzu jau izdegušu svecīti, kura izskatā atgādina tumšbrūnu ādas naudas zutenīti vēl no lielkungu laikiem. Varbūt šādām izdegušu sveču čaulām varētu parādīties pat otrā dzīve? Tas atkarīgs, cik katram idejas galvā: ko pēc tam ar to iesākt... Kurš tur kaut ko redz, kurš neredz – tas ir ļoti individuāli. Jā, arī degot sveces veido interesantas figūras, piemēram, šī lielā koka gluži vai stalaktītus, citai čaula sanāk gandrīz kā smalkas mežģīnes. Varbūt latvietis praktiskais būs kreņķīgs, ka nopircis it kā liela tilpuma sveci, bet izdeg tikai daļa. Ko lai ar pārējo iesāk?  Jā, ir arī tādi cilvēki. Bet mums pašiem patīk, ka pēc izdegšanas paliek pāri interesanta čaula. Tās taču dizaina sveces! Starp citu, tirgū nākuši klāt cilvēki, kuri grib pirkt tieši jau izdegušās sveces.  Zinu, ka tavas sveces kā ekskluzīvi suvenīri pasūtīti pat mūsu valsts augstākajā līmenī. Bija man savulaik pasūtījums no Saeimas – sveces dāvanām. Tagad ik pa laiciņam leju sveces Rīgas domei – reprezentācijas vajadzībām, ar mazo Rīgas ģerboni virsū.  Cik tālu pasaulē zini savu sveču ceļus? Cik nu ar cilvēkiem runāts, tad zinu, ka manas sveces ir Austrālijā, Amerikā. Ir arī Maskavā, Izraēlā, pat Ķīnā. Starp citu, arī krievi bez kādiem aizspriedumiem pērk manas akmens sveces ar latvisko ugunskrustu sānā.  Kā notiek tavu sveču noiets? Esmu tevi saticis Valmiermuižas tirdziņā, Cēsu pilsētas svētkos, pārrobežu tirgū Valgā...  Tā arī mēs braukājam, taču tagad cenšamies braukt uz lielāka mēroga tirdziņiem. Lielākoties uz Rīgu, piemēram, uz Dizaina tirgu, kas augustā notiek Brīvdabas muzejā. Arī pāris veikalos Rīgā manas sveces ir, taču ar veikaliem neaizraujamies. Visforšāk jau laikam ir tirdziņā, kad labs laiks trāpās un kad var ar pircēju aprunāties. Viņu taču interesē arī sveces tapšana? Jā, katrā tirdziņā ir kāds, kas jautā. Bieži vien cilvēki aizdomājas, ka tie patiešām ir akmeņi, kuros ieurbts iekšā... Starp citu, ir arī tā pamēģināts, taču sapratām, ka nevajag tik dažādi mēģināt iet  visos virzienos.  Ir dažādas apģērbu līnijas, vai tev ir arī sveču līnijas vai sērijas? Nu, tagad jau tā kā parādās. Ir sveces ar latvju rakstiem, tad ir tīrie akmeņi, sveces kā putni un tagad – koka sveces. Sanāk četras. Jā, vēl uz Jāņiem lēju sveces ar augu motīviem, tad jau būs piecas.  Sveču liešana tev ir gan hobijs, sirdsdarbs, gan patiesībā arī maizes darbs. Cik daudz sevi ar to noslogo?  Kā man gadās brīvāks laiks, tā es leju sveces. Māris un Jurģis iesaistīti visā pārējā – formu veidošanā, skaidu ēvelēšanā sveču iesaiņojumam un, protams, arī transports viņu ziņā.  Kad svece top dāvanai, tad tā jau ir iesaiņota kastītē. Jā. Kartona kastītes gatavo firma Rīgā, bet ēveļskaidas – tīrs roku darbs ar galdnieka ēveli – iepakojumam nāk no mūsu pašu dēļu atlikumiem, par to paldies Mārim un Jurģim. Šis iepakojuma princips paņemts no Latgales podniekiem.  Vai tavām svecēm ir arī kāda firmas zīme? Tas vēl procesā. Māris kā dizainers gādā par grafisko daļu. Ir arī īpašs zīmodziņš, ko siltu svecē var iespiest, taču ne visām tas nepieciešams, piemēram, korporatīvajām dāvanām paredzētās sveces labāk būs bez šīs firmas zīmes. Finišā – par galējībām. Mazākā un lielākā tevis lietā svece...  Mazākās svecītes ir 100 gramu svarā, lielākā pagaidām ir trīs kilogramus smaga.   * Beigās praktiska piebilde no Ievas vīra Jurģa – jebkurām vaska svecēm obligāti apakšā jāliek trauciņš, nedrīkst dabīgā vaska sveci pa tiešo likt uz sekcijas malas, plaukta, galda vai galdauta! Jo vasks, svecei degot, var kaut kur pilēt un notecēt.

PAŠPORTRETS AR SVECĒM. Pavisam apcerīga Ieva Sīmansone šogad Zāļu tirgū Doma laukumā Rīgā ar sešos no rīta ceļmalas pļavā plūktu ziedu vainadziņu galvā. Foto no Sīmansonu ģimenes arhīva

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.