Mātes un maizes krāsns siltumā

Par enerģisko un dzīves gudro Edīti «Liesmā» rakstīts ne reizi vien, jo vienmēr tam bijis pamatots iemesls: te viņas personīgā un Ķoņu komandas kārtējā uzvara Latvijas izkapts pļāvēju sacensībās, te kāda meistarklase maizes cepšanā vai siera siešanā, te Ķoņu folkloras kopas «Dzīne», kur Edīte dzied kopš 2002. gada, uzstāšanās vai cits pasākums. Šoreiz uz «Saktām» braucām, lai dzirdētu par latviskuma saglabāšanu un tālāk nodošanu. Aiz cieņas pret māti laiku sarunai izbrīvēja arī Edītes bērni: uzņēmējs, SIA «Saktas ZS» un cūkkopības uzņēmuma «Kunturi» īpašnieks, SIA «Naukšēni» vadītājs Jurģis Krastiņš, uzņēmēja, z/s «Stūri» saimniece Inguna Zukure un uzņēmēja, «Kunturu», «Saktu ZS» un «Naukšēnu» projektu vadītāja Gunta Bole. Kad ieradāmies «Saktās», Edītes daiļdārzā ziedēja baltā sniega roze, bet virtuvē saimes galdā kūpēju senlatviešu ēdiens no grūbām un smaržoja saimnieces tikko ceptā baltā un rupjā maize. 

Gēni un kopā būšana Kad, saimnieces mudināti, sasēžam ap galdu, tā centrā parādās Latvijas karodziņš smalki grebtā koka statīvā. Edīte stāsta:  «Cik sevi atceros, tik manu vecāku gādātais Latvijas brīvvalsts simbols ir bijis mūsmājās. Gan brīvi godā likts, gan svešu acīm noslēpts. Sen zināju, kāda agrāk bija Latvija. Mani vecāki – tēvs Kārlis Kreicmanis, pabeidzot augstskolu, kļuva diplomēts agronoms, bet māte Ella Kreicmane bija pabeigusi «Kaucmindi» jeb saimnieču skolu. Abi iepazinās, strādājot Latvijas Lauksaimniecības kamerā Talsos. Abi bija sabiedriski aktīvi, tādēļ kara laikā, būdami tālredzīgi un lai slēptu pēdas, pārcēlās uz Ķoņu pagasta «Bēkām», kur saimniekoja mana tēta vecāki. Mans brālis piedzima vēl Talsos. Kara laikā piedzima, diemžēl agri no difterijas nomira otrs dēls, bet es «Bēkās» pasaulē nācu pēc kara 1947. gadā. «Bēkās» zemi kopa vectēvs, bet tētis strādāja Valmierā sēklu bāzē. No izsūtīšanas uz Sibīriju 1949. gadā mūsu ģimene izspruka tikai tādēļ, ka vectēvs, kā nelaimi paredzēdams, mūžībā devās 1948. gadā. No bērnības ar siltumu atceros kopības sajūtu, kas mūs vienoja gan ikdienas darbos un svētkos, gan arī sarunās pie saimes galda. Par agrāko laiku Latviju mēs ar brāli zinājām daudz, arī tādēļ, ka klētī labi noslēpti, bet mums vienmēr pieejami bija agrākās brīvvalsts žurnāli «Zeltene», «Sējējs» un citi, arī tādēļ, ka vienmēr svinējām Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņus. Vecāki ar mums runāja atklātu valodu, bet piekodināja, ka par to ārpus mājām – muti ciet! Tā pie manis atnāca viss latviskais. Latviešu dzīves ritmu un darbus apguvu, kopā ar vecākiem visu darot.  Kad 1965. gadā no «Bēkām» nonācu kaimiņmājās «Saktās» par Ulda sievu un pēcāk, mums abiem kļūstot par piecu bērnu – Ingunas, Ilvijas, Jurģa, Guntas un Zanes – vecākiem, vienmēr centos ievērot tieši to pašu, ko «Bēkās»: ēst ar bērniem pie viena galda, runāt un izrunāt lietas, sētas un mājas darbus kopā darīt, svētdienu un svētkus kopā svinēt. Kas tik nav bijis: pašiem savs «Bēku» – «Saktu» karnevāls, pašiem sava asprātīgā avīze «Saktu Balss», jautri ķekatu gājieni, vasaras karstumā pašiem sava «jasmīnkrūma pirts», un kur tad vēl manas mammas iesāktie aizrādījumi par pareizu latviešu valodas lietošanu! Šī tradīcija joprojām aktuāla! Tikai tā – kopā ievērojot latvieša dzīves secību un ritumu, viss labais, manuprāt, it kā pats no sevis nonāk no paaudzes paaudzē. Latviskumu vēl pamatīgāk ģimenē nostiprināja arī tas, ka mēs visi kopā vēl pirms atmodas 1984. gadā iesaistījāmies tolaik pagastā izveidotajā folkloras kopā «Pastalnieki».  Kad nu bērni ir katrs savā dzīvē, es «Saktās» nejūtos viena. Esmu laimīga, jo visiem joprojām vajadzīga. Regulāri cepu maizi ģimenei. Prieks, ka arī mazbērni paši pie manis atrod ceļu. Lūk, manu tuvāko kaimiņu – jauno «Saktu» māju saimnieka Jurģa dēli nesen, kādā svētdienas vakarā atnāk, lai kopā ar omi TV noskatītos «X Faktoru». Gāja jautri! Aktīvi viedtālruņos balsojām, un pa reklāmas pauzēm pat iznāca laiks kaut ko gardu pusnakts našķim pagatavot. Stāsts par maniem lielajiem bērniem nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu faktu, ka manas mammas tēvs bija skolotājs, liela autoritāte vietējiem, bet neērts cara laika skolu inspektoriem un citiem ierēdņiem. Zinot nostāstus par manu vectēvu kā priekšgājēju tautai, velku paralēles ar mūsdienām un manu bērnu, īpaši jau Jurģa, sabiedriskajām aktivitātēm. Arī viņš ar savu prasīgumu spēj būt neērts. Jurģis, ziedojot 7 ha no savām labākajām zemēm, mērķtiecīgi atjauno agrāko laiku svētvietu Ķoņu kalnā. Uzskatu, ka no dzimtas senčiem mani bērni gēnos ir mantojuši gan labo valodu, gan loģisko domāšanu, gan arī pilsonisko stāju.»

Māju sajūta Ko no «Saktām» savai dzīvei līdzi paņēmuši Edītes lielie bērni – personības, katrs savā jomā?  * Gunta Bole – Ances, Ritvara, Edvarda un Gabriela māte: «Latviskums vispirms man saistās ar vecmammas smalki izšūtajām sedziņām. Ar apbrīnu skatījos sedziņu krāsainajās sau-lītēs un spriedu: kā kaut ko tādu var izgatavot? Manī dziļi joprojām ir «Saktu» mājas sajūta, sestdienās tā īpaši smaržoja pēc tīrības, svētkos pēc pīrāgiem un pašu ceptas maizes. Atmiņā palikuši arī gājieni uz pirti, kas tolaik bija netālu pie vecmammas «Bēkās». Pēc pirts tērzējot dzērām tēju un ēdām pankūkas. Dzīvojot kuplā ģimenē, bieži vien visa kā bija daudz! Iedomājieties, kādas mūsmājās bija veļas dienas, kamēr nebija automātiskās veļas mašīnas! Kā astoņos rītā sākām, tā tikai pēc pusdienām pabeidzām. Pie tam māte jau rīta agrumā bija paspējusi veļas grāpi izvārīt. Atceros, kā vecmamma un vēlāk arī mamma mums piesējās par svešvārdu un žargonu lietošanu. Vecmammai visvairāk ausīs grieza vārds forši. Kopš mana dzīves vieta ir Iecavā, bet darbs «Kunturos», reizi nedēļā esmu Rūjienas pusē un pa nakti palieku pie mammas «Saktās». Mums atkal ir laiks sarunām!» * Inguna Zukure – Māras, Rūtas un Mārča mamma: «Man cita dzīve nav bijusi, tādēļ arī savā mājā, savā saimniecībā Naukšēnu novadā dzīvoju tieši tāpat, kā to darījām «Saktās», kur viss notika saskaņā ar sevi un dabu. Vai tā bija mājas, sētas, dārza kopšana, vai arī latvisko svētku svinēšana, svētdienas novērtēšana. Mums ir laimējies, ka dzīvojam ļoti latviskā vidē – Rūjienā, kur jau bērnudārzā, skolā, kultūrā, sportā un visur citur latviskās tradīcijas ir godātas. Es vairāk nekā 20 gadus nodejoju tautiskās dejas. Arī tās veidoja manu stāju, latvisko pašapziņu. Paldies mammai par to, ka viņa, pati būdama sabiedriski aktīva, arī mūs par tādiem padarīja.» * Jurģis Krastiņš – Lienes, Arta un Druvja tēvs: «Vienalga, kas te nāks vai nenāks, kādas globālās problēmas mūs laukos vēl pārbaudīs, nekur prom netaisos. Te ir mana dzimtene, te palikšu. Vecākiem esmu pateicīgs par agri doto rīcības brīvību. Nejutu ierobežojumus. Tas iemācīja atbildīgi pieņemt savus lēmumus. Ar automašīnu sāku braukt jau no 11 gadu vecuma. Māsas pēc skolas pa pulciņiem, es labprātāk nācu mājās, jo man te vienmēr bija ko darīt. Astoņpadsmitajā dzimšanas dienā no tēva dāvanā saņēmu savu pirmo traktoru: vecu, visai briesmīgā paskatā. Savedām kārtībā! Ar tēvu patika kopā strādāt, lai gan man viņa apdomīgums dažkārt likās par lēnu. Tāpat kā mamma esmu izteikts cīrulis, tādēļ atkarībā no ieplānoto darbu apjoma piecos vai sešos iesākts rīts ir jau gadiem ierasta lieta.» * Zane Vanaga – Kristas un Renāra māte: «Man «Saktas» saistās ar mīlestību, mieru un rūpēm citam par citu. Arī ar svētdienām, kas bija īpašas. Ar sasēšanos ap vakariņu galdu, ar sirsnīgo, bieži vien humora pilno parunāšanos, pajokošanos. Arī savā ģimenē mēģinu panākt, lai biežāk sasēžamies ap galdu. Dzīvojot kopā ar vecākiem, nekad nejutu kaut ko uzspiestu, kontroli vai pavēles. Vecāki gāja darbos, un mēs viņiem līdzi, jo zinājām, ka tas taču būs mums visiem!»

MĀJĀS. «Saktās» pusdienas paēstas, trauki novākti, un sarunas kā allaž raisās dzīvi, ik pa brīdim pat labestīgi citam citu apceļot. Māte Edīte Krastiņa (no labās) un viņas pieaugušie bērni – Gunta, Inguna un Jurģis. Ārijas Romanovskas foto

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.