Gaismotājs pārveido pasākuma būtību

Kā tu nonāci līdz pasākumu gaismošanai? Tas vispār ir interesants stāsts. Viens mans draugs arī ar to nodarbojas. Bija viens mazais pasākums, kurā es biju viņam līdzi aizbraucis  — kompānijas pēc. Tur bija mazā gaismu pults, un es pie tās apsēdos, padarbojos, un man radās interese par to visu. Nākamajā gadā mūsu skolā norisinājās teātra festivāls «...un es iešu un iešu!», es aizgāju pie režisora un pateicu, ka man ir tāda vēlme — pamēģināt strādāt ar gaismām. Festivāls bija aprīlī, un tad nākamā mācību gada sākumā bija pirmā izrāde, pie kuras man bija jāstrādā. Ja šogad notiks 12. teātra festivāls, tad tas bija 8. festivāls, kurā es sāku to darīt, — tas notika kādus četrus vai piecus gadus atpakaļ, kad sāku skolā darboties. Tagad mēs jau strādājam pie nākamā teātra festivāla, plānojam un liekam lielas cerības, ka būsim atpakaļ savās telpās skolā, ļoti to gaidām. Cik liela nozīme ir gaismām pasākumā?  Es uzskatu, ka gaismotājs piešķir tādu kā attēlu pasākumam. Pieņemsim, Valmieras kultūras centrā koncertā ir viens dziedātājs vai mākslinieks uz skatuves. Tā ir liela skatuve, un viens dziedātājs uz  tās izskatīsies diezgan bāls, bet, ja uztaisa pietiekami labu gaismu risinājumu pasākumā, tad tas mākslinieku izceļ. Valmieras kultūras nams vispār ir izaicinājums gaismošanas ziņā, bet es saku, ka nekas nav neiespējams, jo var panākt vēlamo efektu, ir tikai jāmet slinkums pie malas un jāizdomā, kā atrisināt problēmu, kas radusies. Es vispār uzskatu, ka gaismošana pārveido visu pasākumu iekšējo būtību. Esi vairākus gadus esi nominēts «Valmieras Jauniešu balva» pasākumā, dažādās nominācijās. Tu esi ļoti aktīvs. Viss sākās ar gaismošanu skolas izrādēs. 

«Nezinu, vai es atrastos šeit bez ģimenes atbalsta, jo ir brīži, kad ģimene savas prioritātes ir nolikusi malā un atbalstījusi tieši mani,» tā ROBERTS CIPRUSS.  E. Kristiņas foto