Kad talants sapinas meistarībā

Uz Ziemassvētkiem manai gandrīz četrgadniecei mazmeitai zem eglītes pret labi noskaitītu pantiņu ir jauka dāvana – Alfabēta spēle, kurā katrs latviešu alfabēta burts atveidots uz lapiņas, kas sastāv no divām puzles sakabē savienotām daļām. Uz vienas burts un attiecīgais zīmējums kādam lietvārdam, uz otras – nosaukums kopā ar vienkāršu četrrindi par doto tēmu.  Es pilnībā piekrītu, ka uz burtu Ņ laikam jau vienīgais mūsu valodā piemeklējamais lietvārds ir ņieburs, kaut arī šo specifisko sieviešu apģērba gabalu, iespējams, pazīst vien tautisko deju pasaulē grozošies cilvēki, i lieli, i mazi. Bet kādas asociācijas tev, lasītāj, ir par burtu D? Protams, nezīmēs jau mākslinieks te apaļīgo muguras daļu, kur jau ir pazudis tās cēlais nosaukums... Nepiedienīgi taču, kāds tur vēl audzinošais motīvs sīkulim, kurš tikko mācās burtus pazīt! Kāpēc lai bildītē nebūtu, piemēram, durvis, nu labi – vēl dakšiņa. Bet ir duncis! Ar jestru četrrindīti klāt: Lielāks par nazi,/Lai arī tie nav mazi,/Ar smailu galu/Un ērtu spalu. Lai pamācība sanāktu pilnīga, mans karātavu humors saka priekšā vēl divas rindiņas: Labi rokā turas/Un dziļi mugurā duras...