«Pēdojums» līdz klinšu sargātam dabiskumam
«Nevajag mums tālēs dzīties,/ Laņģu klintīs apmaldīties/ Vēlreiz neprātīgi vēlos» – reiz rakstīju dzejolī. Distancēšanās pavasaris ir īstais laiks, lai līdz šim, drūzmēšanos vēl mazpiedzīvojušajam skaistumam «aizpēdotu». Pēdošana gan iznāk reāla, jo, sekojot norādes zīmei pie ceļa uz Lodes rūpnīcu, jau drīz vien taka aizlīkumo gar mālu ieguves karjeru.
Tā arī ir mālaina, un saulīte, izžāvējot apavu iespiedumus, izveidojusi savdabīgu pēdu keramiku, kas teic priekšā, kur iet tālāk. Reti gan kāds spēs vienaldzīgi pasteigties garām vai visām pasaules krāsām, kādas karjerā atsedzas vai atspoguļojas ūdens lāmās. Pat ar izcilāko iztēli apveltītais nezin vai var arī iztēloties, kā šeit izskatījās pirms 350 miljoniem gadu, kad jūrā plunčājās bruņuzivis, kuru atliekas nu atrod mālā.
Kad gar karjeru nopēdots kilometrs, var vēl atpūsties uz sēdēšanai derīgiem celmiem (tālāk vietu atpūtai tikpat kā nebūs) un tad rikšot lejup, līdz tiltiņam pāri strautam. Priekšā gan kāpiens līdz informatīvajai kartei, kuru takas veidotāji aicina pat nofotografēt, lai vēlāk, ja iznāk apmaldīties, var lūkoties, kur jāiet. Reāli maldīties gan nav iespējams, jo attālāk, bet dažviet tuvu garajai klinšu kraujai pienāk Gauja, uz kuru plūst vismaz 20 lielāki vai mazāki avoti, kas atbilstoši savam spēkam klintīs izgrauzuši dažāda lieluma alas. Tādu te ir deviņas.
KARJERĀ. Tā pārceļo māla slāni sedzošā zeme. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Labi, ka vēl ir tādas dabiskas un skaistas vietas, līdz kurām ērti un bazrūpīgi ar automašīnu nevar aizbraukt, bet ir kaut nedaudz jāpiepūlas, kāds kilometrs jānostaigā, kāds kilograms lieko tauku jāsadedzina, lai līdz tām npokļūtu! Rakstiet par tādām vairāk, nevis atkal un atkal par Sietiņiezi, vai pat Sajūtu parku Valmierā, līdz kuram aizstaigāt gan nekādu piepūli nevajag...