Līdacis Līdakas dēls
Būs grūti vairs izpētīt, kurš valodnieks Latvijas visbezkaunīgākajai un rijīgākajai zivij kā elegantai dāmai vārdu izvēlējies sieviešu dzimtē – līdaka. Ir jau gan arī dainās «Ai, zaļā līdaciņa, nāc ar mani spēlēties…», taču varbūt pati dziesma ir pasvaiga, jo 16. gadsimta rakstos bieži šī zivs ir minēta kā «lideks», «līdaks», arī «līdacis».
Vienoti ihtioloģiskos rakstos nosaukumu «līdaka» sāk lietot vien 19. gadsimta sākumā. Gribas gan to gadu ihtiologus kaunināt: zandarts viņu izpratnē ir vecis, plaudis, sapals, asaris, pat plicis un grundulis – arī. Turpretī līdaka – vienā dzimtē ar raudām, vīķēm vai pat mailītēm.
Lai nu tāds vārds vēl piestāv citām zaļsvārcēm, taču vismaz šogad janvārī Skrundas pusē noķertā 25,8 kg smagā zivs gan ir pelnījusi līdača nosaukumu. Makšķernieks nav to reģistrējis par Latvijas rekordzivi (tāda joprojām skaitās 1989. gadā Ungura ezerā noķertā 19,56 kg smagā), taču varam priecāties, ka vismaz daži šādi līdači arī mūsu ūdeņos ir. Atļaujos pat apcerēt: laikos, kad šādu milzeņu bija vairāk un, lai tos pievārētu, zvejniekiem nācās kā ar spēcīgiem večiem cīnīties, viņi tad arī šīs zivis iecēla vīru kārtā un sauca par līdačiem.
PĒC LIKTENĪGĀ KAMPIENA. Šķiet, ka šis līdacis nav vēl sapratis, kas ar viņu ir noticis, un nav pat paguvis rijīgo muti aizvērt. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv