Lai ik diena būtu patīkama

Vasarās šeit ierodas padzīvot sadarbības partneri, kuri palīdz sarīkot nometnes un citus pasākumus, jo nosaukums atvērtā saimniecība nozīmē, ka laika gaitā var pievienoties citi cilvēki, kuri domā par pārcelšanos uz laukiem. Pēc izglītības sociologs, 2008. gadā devies uz maģistrantūras studijām Anglijā, kur saticis savu nākamo sievu Veroniku, līdz 2011. gadam strādājis Anglijā, tad piecus gadus Polijā, kur piedzimuši pirmie divi bērni, tad vēl divus gadus Rīgā un no 2018. gada Zadiņos. Bērnības gadus vasarās dzīvojis vecvecāku mājās pie Ieriķiem, tāpēc viņu allaž vilinājusi lauku romantika, ko nevar teikt par Veroniku, kura dzīvojusi lielajās Polijas pilsētās Gdaņskā un Krakovā - šobrīd viņa attālināti veic dažādus pētniecības darbus.

Vēl Zadiņos mīt velo meistars ar vismaz 15 gadu stāžu Gatis, kas ar dzīvesbiedri Hannu un četrgadīgo dēliņu Tāli uz šejieni tāpat kā Elgars pārvācies 2018. gadā. Hanna ir māksliniece ilustratore un arī var strādāt attālināti. Savukārt Aigars ir zāļu vīrs, kas vāc tējas, gatavo krēmus un tinktūras no dabas produktiem. Pavasaros tiek tecinātas sulas un vestas Ervinam Labanovskim uz Birzī, bet savam patēriņam ir piemājas dārzi, tiek turētas pīles, vistas un kopš šī pavasara arī no Jaunpiebalgas puses Lielkrūzēm melnraibās Galloway šķirnes savvaļas govis. Vēl mantojumā no iepriekšējiem apsaimniekotājiem ir dīķu sistēma no 6 dīķiem, kuros tiek papildināti zivju krājumi, un divas bišu saimes. Ievērojot veselīga un ekoloģiski tīra uztura principus, Zadiņu ļaudis izmanto Gulbenes puses bioloģisko saimniecību produkcijas tiešās tirdzniecības pakalpojumus, jo šie zemnieki pa ceļam uz Rīgu bijuši ar mieru izmest arī pāris kilometru līkumiņu.

Vietējie sākotnēji izturējušies visai piesardzīgi, iespējams, uzskatot Zadiņu iedzīvotājus par dīvaiņiem, taču nu jau viņi jūtas pieņemti un pagastā priecājas, ja Zadiņos tiek rīkots kāds interesants pasākums.

Kāda ir šīs vietas vēsture?

Zadiņu dzimta šeit dzīvojusi jau ļoti sen, ģimene, 2. pasaules karam beidzoties, emigrēja uz Ameriku. Cik man zināms, ar blakus kaimiņiem Ragiem ilgi esot sprieduši, kā labāk rīkoties. Zadiņi emigrēja, Ragi - nē, par ko kā lielsaimnieki tika izsūtīti uz Sibīriju. Pašreizējā īpašniece Ieva dzimusi 1942. gadā, īpašumu atguva deviņdesmito sākumā, bet ne viņai, ne māsai savu bērnu nav. Pēc negaidītiem notikumu pavērsieniem 2015. gadā Ieva sāka domāt, kā šī vieta varētu kalpot citiem mērķiem. Ieinteresējusies par permakultūru, viņa sazinājās ar manis vadīto Latvijas permakultūras biedrību, piedāvājot tai šo īpašumu apsaimniekot. Valdē nospriedām, ka tas nebūtu labs formāts, jo, ja biedrībā ir 120 biedri pa visu valsti, kas apsaimnieko vienu īpašumu, tas juridiski kļūst par dīvainu lietu. Tāpēc sadarbībā ar biedrību mazāka cilvēku grupa kādu gadu mēģināja šeit uzsākt ekociematu, taču dažādu iemeslu dēļ arī šī iecere iesprūda un tad es teicu Ievai, ka varbūt jābeidz stumdīt mākoņi ar plāniem un vīzijām, bet vienkārši jābūt uz vietas bez jebkādām detalizētām ambīcijām un mērķiem ar cilvēkiem, kurus es pazīstu, radot iespēju pievienoties arī citiem, lai veidotu organiski topošu cilvēku grupu, kas šo īpašumu apsaimnieko. Arī mums šeit, sadzīvojot vairākām ģimenēm, nav tikai jābīda visādi plāni, bet jārūpējas, lai ik diena būtu patīkama.

Ko nozīmē jēdziens permakultūra, vai tas ir šībrīža modes kliedzies vai jau dzīves nepieciešamība?

Daudzi šo jēdzienu cenšas vienkāršot, uzskatot, ka permakultūra ir dārzs, kurš nomulčēts ar sienu vai kāda konkrēta prakse, ko dara, bet tā tas nav, jo permakultūra ir plašāka lieta, kas aptver ne vien lauksaimniecību, bet vispār ekoloģisku ilgtermiņa domāšanu un dzīvesveidu. Tajā ietilpst arī ekoloģiskā būvniecība no dabīgiem resursiem utt. Industriāla mērķa un industriāla mēroga lauksaimniecība videi bieži ir kaitīga. Plaša minerālmēslu un pesticīdu lietošana izjauc dabīgo ekosistēmu dinamisko līdzsvaru un rada virkni negatīvas blaknes.

Mūsu lielsaimnieki gan apgalvo, ka, salīdzinājumā ar Franciju vai Vāciju, viņi ir bezmaz vai bioloģiskie zemnieki...

Kā teiktu angļi, ir jāsalīdzina ābols ar ābolu un apelsīns ar apelsīnu. Runājot par pesticīdu lietošanas daudzumu, būtu jāsalīdzina Ziemeļeiropas valstis savā starpā un Dienvideiropas valstis savā starpā. Skaidrs, ka Francijas un Spānijas apjoms būs 2 – 3 reizes lielāks klimatisko apstākļu dēļ, savukārt Latvijai pesticīdu izmantošanā no Ziemeļeiropas valstīm ir otrs lielākais apjoms aiz Lietuvas, turklāt ar augšupejošu, nevis lejupejošu tendenci, ko uzrada Skandināvijas valstis – Zviedrija un Somija. Tā ka uztraukumam šajā ziņā ir pamats, arī runas Latvijas sabiedriskajā telpā par to kļuvušas aktīvākas. Vēl viens klasiskais arguments, kas daudziem, droši vien, ir azotē: “bet, kā lai citādi pabarojam Latviju vai pasauli?” Pēc Vāgeningenas universitātes aprēķiniem no pasaules iedzīvotāju pārtikas ap 80 – 85 % tiek saražots mazajās saimniecībās, nevis industriālajā mērogā, kas lielai daļai cilvēku var šķist ačgārni. Lielražošana paredzēta, lai piegādātu graudus un soju arī dzīvnieku barībai un biodegvielas ražošanai, kas ir samērā muļķīga tendence tāpēc, ka iegūtā enerģija attiecībā pret iztērēto ir ļoti niecīga. Tātad, lai pabarotu cilvēci, nav lauksaimniecībā obligāti visam jābūt industrializētam, paliek tikai šis mazais jautājums, kādai būtu jābūt politiskajai gribai valstij atbalstīt plašākā mērogā decentralizēti mazākas zemnieku saimniecības, tā ka jābūt arī mērķtiecīgam atbalstam no politikas viedokļa. Nupat 20. maijā tika nodota diskusijai Eiropas Komisijas jaunās lauksaimniecības stratēģijas priekšlikumi, kuros paredzēts līdz 2030. gadam samazināt pesticīdu lietošanu uz pusi, minerālmēslu izmantošanu par 20% un pievērsties bioloģiskām un agro-ekoloģiskām praksēm lai 25% ES lauksaimniecības zemju būtu bioloģiskas līdz 2030. gadam. Mūsu valstī lielo zemnieku lobijs diemžēl ir ļoti jaudīgs, lai šo status quo nemainītu. Permakultūra tajā visā ir daļa no šīm agro-ekoloģiskajām alternatīvām, kas vērstas uz ilgtermiņa saimniekošanu. Interese par pāreju uz bioloģisko saimniekošanu ir ļoti liela un ir gatavība to turpināt, bet to kavē akūts politiskās gribas trūkums.

Vai universitātē lasi lekcijas arī par permakultūru?

Laika gaitā starpdisciplināri esmu apguvis zinātņu jomas no ekonomikas, ekoloģijas, klimata zinātnes, politikas, skatoties uz lietām plašākās kopsakarībās un šajā kontekstā arī trīs gadus biju ar Marijas Kirī stipendiju atbalstītā EK pētniecības un apmācības projektā SUSPLACE - Ilgtspējīgu vietu veidošana, kuras mērķis bija sagatavot, apmācīt un praktiski darboties starpdisciplināriem ilgtspējas zinātniekiem. Tas tā baigi gudri skan, bet pats svarīgākais idejā ir tas, ka katrs nevis sēž tikai savas disciplīnas – psiholoģijas, socioloģijas, ekonomikas, ekoloģijas – smilšu kastē, bet gan mēģina saprast, kā šīs disciplīnas saistās, kā ekoloģijas cēlie mērķi iesprūst sabiedrības vai politikas gaiteņos un kā tas ietekmē lauksaimniecību un citas jomas.

Šobrīd vēl kādu laiciņu esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet tas, ko es pasniedzu, ir vairāki studiju kursi LU sociologiem, bet ar vieslekcijām esmu bijis vairākās citās augstskolās. Piemēram, Banku augstskolā ar ekonomistiem un vadības zinātņu jauniešiem attiecīgi runājot par problēmām, saistībā ekonomikas disciplīnu, lai skats uz to nebūtu šaurs, īstermiņa labuma dēļ radot ilgtermiņa riskus, kā arī Liepājas Universitātē maģistrantūras ekotehnoloģiju programmā, savukārt LLU lasījis lekcijas gan ekonomistiem, gan sociālo zinātņu studentiem, gan lauksaimniekiem. Sabiedriskajā telpā vēl esmu piedalījies diskusijās sarunu festivālā Lampa, Latvijas radio, reģionālās un valsts TV programmās, jo man par daudz ko ir kas sakāms un to es cenšos arī zinātniski pamatot. Arī būšana šeit ir mans apzināts lēmums, lai man nebūtu vienīgi šī gudrā prātošana par procesiem, jo tā runāšana par samilzušam problēmām un par to, cik viss ir slikti, rada tīri cilvēcīgi depresīvu sajūtu, bet būšana lauku vidē, darot kaut ko praktisku ar taustāmu rezultātu, tīri psiholoģiski rada gandarījumu un mieru, kā arī neatkarību sava viedokļa paušanai, jo man neviens nevar diktēt, ko es drīkstu un ko nedrīkstu teikt.

***

Aizpagājušajā nedēļā, kad ciemojāmies Zadiņos, tur norisinājās dabas procesus izzinoša bērnu nometne, kuru vadīja Veronika kopā ar beļģieti Selīnu un dažiem brīvprātīgajiem. Nometnē galvenokārt darbojās Launkalniešu bērni – Felču jaunās paaudzes - Emīlijas un Marcela - klases un bērnudārza grupas biedri un vēl daži citi, kas izdomājuši pieteikties, tādējādi aizpildot vasaru. Arī iepriekšējos divus gadus te bijušas Latvijas ekoskolu forumu koordinatoru saliedēšanās, kā arī starptautiska rakstura pasākumi, bet šīgada augustā paredzēts Latvijas 7. Permakultūras festivāls no 7. līdz 9. augustam un vēl viena bērnu nometne no 17. līdz 21. augustam.

ELGARS dalās pieredzē ar agro-mežsaimniecības pasākuma dalībniekiem. Foto no Felču ģimenes arhīva