Konsolidācijas klātbūtne budžeta deficītā

Pēc tam, kad lieta bija nodarīta, opozīcija cītīgi sita sev pa plecu, slavinot tās veikto piekasīgi rūpīgo budžeta projektu caurlūkošanu. Kas sunim asti cels... Bez sabiedrisko vai citu ietekmīgu masu mediju simpātijām un informatīvā atbalsta visi saskaņiešu, zaļzemnieku un vientuļo deputātu pūliņi paliek publikas nenovērtēti, pat īsti nemanīti. Tiesa, atzinīgus vārdus par piekasību politiskajiem pretiniekiem veltīja Ministru prezidents. Nesenais eiroparlamentārietis skaudri apzinās, cik aizspriedumaini Briselē un vecajās ES dalībvalstīs augās uz Austrumeiropu kā populisma, vadonības un neiecietības muklāju. Varēsim «lielajiem brāļiem» uzrādīt, ka Latvijā ar demokrātiju viss kārtībā: re, opozīcija izrunājās, cik sirds kāro!    

Birokrātiskam rūdījumam tomēr ir sava priekšrocība. Tik neikdienišķos, pat draudīgos laikos valsts budžeta projekts savā saturā un tā apstiprināšana Saeimā stingri balstījās ilggadējā rutīnā. Savukārt rutīnai, lai cik pelnīti to kritizētu, ir viena tiešām laba īpašība: tā nomierina – līdz pat garlaicībai un žāvām. Un mums tagad papildu satraukumi tiešām nav vajadzīgi.