Vēsturisko zemju likums ārpus laika robežām
Kad tapa jauno novadu kartes, Valsts prezidents Egils Levits mazo novadu iedzīvotājiem, lai viņi lielajās teritorijās nepazaudētu savdabīgu dzīvesveidu un kultūrvēsturisku mantojumu, solīja īpašu – «Latviešu vēsturisko zemju likumu».
Ceturtdien Saeima jau to pieņēma otrajā lasījumā, pēc kura būtiskas pārmaiņas likumā vairs nav gaidāmas. Tā preambulā teikts, ka Latvijas Republika 1918. gada 18. novembrī ir izveidota latviešu nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā uz negrozāmās latviešu nācijas valstsgribas pamata, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes Vidzemi, Latgali, Kurzemi, Zemgali un Sēliju. Papildus Saeimā jau pirmajā lasījumā pieņemtajam likumprojektam uz ceturtdienas sēdi bija pieteikti pat vairāk nekā 80 papildinājumi. Taču lielākā daļa no tiem atbalstu neguva, jo, šķiet, daži deputāti papildinājumus bija pieteikuši, lai galvenokārt atgādinātu, ka viņi no vēstures zina kaut ko vairāk pat par prezidentu. Tā Aleksandrs Kiršteins (NA) bija rosinājis likumā noteikt, ka latviešu nācija veidojusies ne tikai uz kuršu, latgaļu, zemgaļu, sēļu un līvu, bet arī uz vendu kultūras un valodas bāzes. Deputāti vendu valodas ierakstīšanu likumā noraidīja, jo Latvijā jau sen vairs nav pat divu cilvēku, kas šajā valodā runā. Atbalstu gan guva diezgan pretrunīgais A. Kiršteina papildinājums, ka «latviešu nācijas tapšanā būtiska loma bijusi vācbaltu kultūras un valodas ietekmei». Citu deputātu papildinājumi arī par krievu, poļu un ebreju devumu gan likumā tiks ierakstīti vien ar frāzi: «kā arī latvietība visos laikos bijusi atvērta mijiedarbībai ar latviešu vēsturiskajās zemēs dzīvojošām mazākumtautībām».
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv