Pradas kucēnu laiks
Liekas neticami, bet pagājuši jau trīsarpus gadi kopš Marko vairs nav. Atceroties vilciņa pēdējās dienas, saimniecei Anitai Žoglai acīs sariešas asaras — aizgājušie uzticamie četrkājainie draugi mūsu sirdīs ieņem paliekošu vietu. Tomēr pienāk brīdis, kad neierasto tukšumu aizpilda jaunas ķepas.
«Mums tepat, Zilākalnā, bija iegādāts īpašums, un nolēmām, ka nākamais suns dzīvos tikai āra teritorijā un ka visideālāk šādiem apstākļiem piemērots kaukāzietis (mums jau agrāk bijuši šīs šķirnes suņi). Es vēlējos puiku, bet vīrs uzstāja, ka jāņem meitene. Uz audzētavu braucām kopā ar kinoloģi Ingūnu Tihomirovu, kas nu ir mūsu Pradas krustmāte. Domāju, ja līdzi nebūtu Ingūnas, mums šo sunīti, kura metienā bija vismazākā, nedotu, jo meitenīte jau bija parādījusi diezgan šerpu raksturu. Bijām taču atbraukuši ar domu, ka sunītis būs ģimenes mīlulis (iepriekšējā kaukāziete mums bija ideāls mīļdzīvnieks). Sapratām, ka mazajai Pradai pārējiem brāļiem un māsām raksturs bija jāparāda, lai nepaliktu ar tukšu vēderu.
JAUNĀ MĀMIŅA atpūtas brīdī. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv